Vienu reizi Antons devās uz tikšanos ar Ludmilu, arī šoreiz nekādas lielās cerības uz šo sievieti nelolojot. Viņš nolēma līdzi paņemt visus savus bērnus. Vīrietis bija pārliecināts, ka tādā veidā vai nu šokēs sievieti, vai aizbiedēs viņu prom. Liels bija viņa pārsteigums, kad Ludmila uzreiz atrada kopīgu valodu ar visiem viņa bērniem un pārsteidza ar savu neticamo labestību.
Līdz beidzot viņu attiecības kļuva stiprākas ar katru dienu. Ludmila atzīstas, ka viņai vienmēr ir bijusi piekrišana no pretējā dzimuma puses, taču tā arī līdz šim nebija izdevies atrast īstu vīrieti.
Tad viņai palaimējās iepazīties ar Antonu. Paejot kādam laikam Ludmila izstāstīja Antonam, ka redzējusi sapni, kurā viņa audzinājusi septiņus bērnus.
Sievietei jau bija dēls no pirmās laulības, taču toreiz, kad ieraudzīja reportāžu par Antonu, viņa saprata – tas ir viņas liktenis.
Ludmila nebaidījās no pilsētas pārcelties uz laukiem pie Antona. Pavisam drīz viņi uzrīkoja pieticīgas kāzas un apprecējās ciema baznīcā.
Pēc kāzām jaunais pāris nolēma uz neilgu brīdi atstāt savus bērnus vecmāmiņas uzraudzībā un doties medus mēneša ceļojumā. 
Atgriežoties abiem no medusmēneša, viņus sagaidīja pavisam neplānots ģimenes papildinājums. Pāris palīdzēja rehabilitācijas centra darbiniekiem, un tur pavisam nesen tika atvestas divas meitenītes, kuru mamma nesen bija nomirusi. Daudzbērnu ģimene nolēma šīs abas meitenītes paņemt savā apgādībā.
Viņi abi saprata, ka iespējams ir vienīgais šo bērnu glābiņš, turklāt, viņiem ir ļoti liela pieredze bērnu audzināšanā. Bērnu dēļ Ludmilai nācās doties prom no sava iemīļotā darba, taču šobrīd viņa it nemaz to nenožēlo: “Agrāk es nemācēju plānot savu laiku, tādēļ nemitīgi baidījos kaut ko nepaspēt. Par laimi, Antons iemācīja man pareizi organizēt savu laiku un šobrīd protu atrast laiciņu arī pati sev.” 
Ludmilas dienas ritms vienmēr sākas 6.30 no rīta, jo, lai tikai pabarotu šo lielo saimi, nepieciešams pagatavot piecus litrus zupas. Neskatoties uz to, ka abi divi raujas darbos cik spēdami, naudiņa viņiem tik un tā nepietiek. Antons sapņo par mikroautobusu, jo citādi visus sasēdināt vienā mašīnā nav fiziski iespējams. 
Neskatoties uz visām grūtībām, šī ģimene ir laimīga un viņi prot priecāties par daudziem dzīves sīkumiem. Viņu bērni priecājas par katru konfekti un nekad nekļūst pārāk kaprīzi, jo visi saprot, ka vecāki viņus ļoti mīl un dara visu iespējamo, lai viņiem dzīvē būtu viss nepieciešamais. 
