Pēc vairāku stundu gaidīšanas, viņiem izdevās viņu pielavināt klāt, lai ar roku spētu viņu izvilkt. Viņš bija ļoti mazs un vārgs, viņš burtiski bija vieglāks par pūciņu.
Viņu nosauca par Boo, viņam nebija pat gadiņš, taču drīzumā viņu aizveda uz patversmi, kur to nomazgāja, iedeva paēst un iedeva siltas mājas.
Viņa tika barota ar karoti, sākumā viņa bija kautrīga, bet drīz vien viss viņa sāka uzticēties. Šī bija ļoti pozitīva mijiedarbība uz cilvēkiem, viņa bija ļoti piesardzīga.
Atklājās, ka Boo bija stāvoklī, bet neviens no viņas diviem kucēniem neizdzīvoja.
Šerlija pati personīgi rūpējas par Boo. Viņa cenšas palīdzēt sunītim, lai tas pierastu pie cilvēkiem.
Viņas socialitāte uzlabojās, taču tas bija ļoti lēnas process. Ar Boo joprojām ir negribīgi jāstrādā, lai būtu efekts uz visu sunīša mūžu.
Viņa nēsā viņu pavadā, lai tikai būtu droša, jo ar suņiem nekad, neko nevar zināt.
Dažreiz viņa pat vēlas kontaktu ar cilvēku, bet tas ir reti.
Viņa mācās sociālās prasmes no citiem suņiem, jāpaiet laikam līdz suns aizmirst pats par savu iekšējo čaulu, kura bijusi briesmīga un sāpēm pilna.
Par spīti visam Šerlija ir iemīlējusi Boo, bet viņa nevar viņu paturēt, jo viņai mājās jau ir četri suņi. Viņai pietrūkst telpas pašai priekš sevis.
“Viņai vēl tāls ceļams ejam, taču tas būs tā vērts. Viņa beidzot sāk baudīt dzīvi uz dīvāna un iejusties starp cilvēkiem”, teica Šerlija. “Viņas progress ir lēns, bet tas joprojām ir progress.”
