Runājot par lidmašīnas degšanas ātrumu, es pats negaidīju, ka lidmašīna degs kā plastmasas glāze. Stikli manā rindā izkusa pirms lidmašīnas apstāšanās.
Visa pamatā bija veiksme un panikas savaldīšana. Viena melno dūmu ieelpa un cilvēks no savas vietas nepiecelsies. Ņemot vērā piedūmojumu, tad arī glābt neviens neietu, jo redzamība bija tuvu nullei. Nebija iespējams elpot. Pilnās sejas maskas lidmašīnā nebija, vai arī tās nespēja atrast.
Interesanti, ka šasijas gandrīz pilnībā mazināja triecienu. Lidmašīnu sakratīja, bet ciešami. Pirms apstāšanās gandrīz visi sēdēja savās vietās, vismaz tie, kurus es redzēju līdz savai rindai.
Kāds apgalvoja, ka pasažieri nebija piesprādzējušies un zaudējuši samaņu pēc trieciena – nebija nekāda trieciena. Viss bija ciešams. Nedomāju, ka jostas lidmašīnā neļauj atsist galvu pret sēdekli.
Es izgāju pēdējais, aiz manis no aizmugurējām rindām neviens nebija.
Nevaru precīzi atbildēt, kāpēc aiz 12. rindas gandrīz visi gāja bojā, bet varu izteikt tikai pieņēmumus.
Pirmais variants: cilvēki steidzās uz tuvāko izeju, bet viņiem tas bija aizmugurējais traps. Otrais variants: viņi sadega no liesmām, kas nāca no spārna. Tie, kuri bija pirmajās rindās un neizkļuva – nosmaka dūmos. Divreiz ieelpo un viss.
Es nedzirdēju, jo pēc pirmā trieciena sievietes sāka skaļi kliegt. Visi kliedza. Vispārējā panikā nebija dzirdams, vai kāds sniega glābšanas instrukcijas.
Nekāda spiešanās nebija. Ejā pakrita sieviete, bet viņu ātri piecēla un izstūma no lidmašīnas. Mani mugurā neviens negrūda, un pāri neviens neskrēja. Pēdējo ceļa daļu es rāpoju, jo nebija iespējams paelpot. Ceļš priekšā bija brīvs.
Aizmirsu. Lidmašīnai trāpīja zibens. Ventilācija nedarbojās. Piezemēšanās bija viena. Pēc piezemēšanās sabruka kreisais spārns un sākās ugunsgrēks. Iespējams ar otru notika tas pats, es neskatījos.
Sēdēju pie spārna kreisajā pusē. Spēriens bija – es skatījos mākoņos. Zibens bija redzams, bet skaņu nedzirdēju. Pēc zibens spēriena, kad izlidojām no mākoņa, skaļrunī tika paziņots, ka pilots nolēmis atgriezties sakarā ar tehniskām problēmām.
Pēc tam neviens cits paziņojums nebija.
Cilvēks, kurš izdzīvoja, pēc pirmā trieciena lauzās uz izeju. Tas arī viņu izglāba.
Bez aprīkojuma nebija iespējams izglābt citus cilvēkus. Es paliku lidmašīnā līdz beigām, kuru izvilka. Aiz manas sēdvietas bija uguns elle.
Karstums bija virs galvas, sākumā gāju tupus, kad sapratu, ka zaudēju samaņu es sāku rāpot. Apdegumus neguvu.
Redzamība manas galvas līmenī, kad es pametu savu sēdvietu, vairs nebija. Melni dūmi, bet pietupjoties bija vēl gaiši.Es nezinu, cik pavadoņi kopā bija. Izrāpoju no biznesa klases un no redzesloka pazaudēju sievu. Apsēdos pie izejas ar muguru pret kabīni, traps bija pa labi no manis. Blakus bija stjuarte un kāds vīrietis. Mēs sākām vilkt ārā cilvēkus. No dūmiem izvilkām trīs cilvēkus. Divus vīriešus un vienu sievieti. Pēc no salona izlauzās liesmas.
Es paprasīju pilno sejas masku, jaunietis aizskrēja pie kaut kādām atvilktnēm un paziņoja, ka tās nav. Paņēmu lukturi un paspīdināju uz eju, konstatēju, ka tur valda īsta elle. Mēs ar pavadoni kustībā izlēcām pa labo trapu. Man šķita, jaunais vīrietis aizgāja uz otru trapu, bet neesmu pārliecināts.”
