Brīnišķīgu sižetu par Valtera dzīvi un viņa pēdējo cīņu izveidojis raidījums Aculiecinieks. Tajā izklāstīti Valtera spilgti mirkļi, domas un emocijas, kā arī pastāstītas Valtera draudzenes Kristīnes un draugu atklāsmes un atmiņas. Publicējam mazu daļu no šī materiāla, kas publicēts portālā lsm.lv
Pēdējā vasara bija lieliska. Valters bija sapņu un enerģijas pilns.“Valters savam labākajam draugam noorganizēja tādu vecpuišu ballīti. Viņš visu bija izdomājis, visu. Bija tik daudz draugu. Sporta spēles. Nakts trasītes. Divas lielas komandas. Un atšķirībā no citām vecpuišu ballītēm tur visi bija kopā. Ne tikai puiši, bet arī viņu meitenes,” stāsta Valtera draudzene Kristīne…
“Kad viņš atgriezās no Vācijas, viņš teica: jūtu, ka tas pazūd no manis. Jutās labi un spēcīgi. Vēl bišķiņ, un būs labi! Tik ļoti pacietīgs bija. Pildīja, ko ārsti saka. Un likās – hej, sākas vasara! Arī Šaritē ārsti teica: ja kaut kas palicis, tad jūs Latvijā. Un tad mēs dzīvojāmies un gaidījām tās pārbaudes. Kas palicis, tas jādara. It kā ārstētu iesnas, ar tādu attieksmi Valters dzīvoja.”
Taču bija jāveic vēl viena operācija. Tā Valteram tika veikta Latvijā 25.jūlijā. “Varbūt nevajadzēja to operāciju, varbūt nevajadzēja kustināt?” vaicā Kristīne. “Tas bija 25.jūlijs, mūsu draugam bija kāzas. Valters teica – brauc, Krišuk, pārstāvi mūsu ģimeni. Bija smagi, bet es vilku kleitu un braucu. Es arī sapratu, ka nevarēšu būt blakus uzreiz pēc operācijas, tāpat jau nelaidīs. Nākamajā dienā tikšu. Mēs visur bijām kopā. Visur.”
Šķir nākamo lapu un lasi raksta turpinājumu
