Ir zināms, ka ar perifērās jeb sānu redzes palīdzību mēs redzam objektus, kas ir ārpus centrālās redzes ass.
Tomēr perifērā redze nav ideāla un tieši tā reizēm ir iemesls, kāpēc mēs redzam lietas, ka dzīvē nemaz neeksistē vai patiesībā ir pavisam citādākas!
Lai par to pārliecinātos, vienkārši skaties uz krustiņu, kas ir zemāk esošās bildes, pašā centrā! Tu redzēsi, ka tieši perifērā redze ir tā, kas pārvērtīs pat pasaulē pazīstamu cilvēku sejas gandrīz līdz nepazīšanai un tie savā ziņā sāks līdzināties “monstriem”!
Sejas sāk kropļoties, vai ne? Un jo ilgāk mēs skatīsimies uz krustiņu, jo lielāki būs traucējumi.
Tas notiek, jo mūsu acs tīklenē ir reģions, ko sauc par “dzelteno plankumu”. Tā īpatnība ir tā, ka tas koncentrē lielāko skaitu receptoru ar kuru palīdzību mēs varam redzēt skaidrāk noteiktu apgabalu. Šo apgabalu mēs saucam par galveno redzamības lauku. Tas ir apmēram 10% no pilna mūsu redzējumu un ietver sevī tieši to, uz ko mēs konkrētajā brīdī koncentrējamies.
Šajā gadījumā mūsu galvenais redzeslauks ir tukšs, bet ir tumšs laukums ar baltu krustu tieši centrā. Smadzenes mēģina iegūt informāciju no citiem avotiem ārpus primārā lauka un šajā gadījumā avots ir kustīgās bildes kreisajā un labajā pusē! Šie avoti nav tik “stabili” un smadzenes mēģina apvienot tos vienā attēlā. Tās cenšas apstrādāt fotogrāfijas ļoti īsā laikā, jo attēls strauji mainās. Līdz ar to mēs zaudējam spēju atpazīt sejas, un smadzenes vienkārši savieno iezīmes dažādu indivīdu vienā, kas arī ir iemesls, kāpēc mēs redzam “monstrus”.
