Izrādījās, ka otrs vīrietis, kuram nebija ļauts celties – no traumas gūšanas bija ļoti pasliktināta redze. Viņš nevarēja paskatīties pa logu un redzēt to pašu, ko stāstīja vīrietis, kas atradās pie loga.
Taču viņš harizmātiski ļāvās savai fantāzijai un ik dienu gaidīja, kad vīrietis atkal stāstīs ko viņš redz, kā visu raksturos, lai savā galvā censtos atainot tieši tādu pašu skatu, kādu redzēja vīrietis, kurš atradās pie loga. Tad pēkšņi kādā rītā palātā iegāja medmāsa, lai abiem pacientiem iedotu zāles. Taču tad viņa pamanīja, ka vīrietis kurš atradās pie loga ir nekustīgs, pēc ātras pārbaudes, viņa konstatēja, ka vīrietis ir miris. Otrs vīrietis, kurš atradās palātas vidū, pēc paziņotās māsiņas ziņas, bija ļoti sašutis un bēdīgs, kā arī šokēts, jo viņa palātas biedrs aizgājis mūžībā pavisam klusi un mierīgi.
Pēc vairākām dienām aklais vīrietis jautājis māsiņai vai viņu nevar pārvietot tuvāk logam. Māsiņa bez problēmām palīdzējusi gultu pārbīdīt. Jau pēc neliela brīža, vīrietis ar lielām un smagām sāpēm lēnām centās piecelties no gultas, lai varētu paskatīties pa logu. Viņš lēnām atstutēja savus elkoņus un ar lielām sāpēm piecēlās, taču viss, ko viņš redzēja – bija ķieģeļu siena. Vīrietis pēc pāris minūtēm pasauca māsiņu un uzprasīja ar kādu slimību slimoja vīrietis, kurš pirms pāris dienām aizgāja mūžībā, jo kā gan viņš varēja tik skaisti aprakstīt ārpasauli, ja vien viss, ko viņš redzēja bija tikai ķieģeļi. Māsiņa ienāca palātā un pateica, ka vīrietis jau no bērnības ir bijis akls un viņš nemaz nevarēja zināt, ka tur atrodas ķieģeļu siena. Beigās vien viņa piebilda, ka viņš to visu stāstīja, lai visticamāk censtos Jūs iepriecināt un pastāstīt par to, cik dzīve patiesībā ir skaista.
