Slimnīcas palātā atradās divi un ļoti smagi slimi vīrieši. Viens no vīriešiem atradās blakus logam un viņam bija ļauts atrasties sēdus stāvoklī katru dienu, tikai un vienīgi ne ilgāk kā vienu stundu. Taču, diemžēl otrs vīrietis atradās palātas vidusmalā, bet viņam visu laiku bija jāguļ uz muguras, kā arī viņš nedrīkstēja celties vispār. Tomēr bija kāds kopīgs pluss.
Abi vīrieši, kas atradās palātā – katru dienu stundām ilgi pļāpāja par daudz un dažādām tēmām. Galvenokārt viņi sarunu temati bija saistīti par viņu ģimenēm, sievām, viņu paveiktajiem darbiem, skolas dzīvi, kādos ceļojumos devušies, taču galvenais sarunu temats vienmēr bija tikai viens – par slimnīcas logu…
Vīrietis kurš atradās pie loga, katru pēcpusdienu varēja piecelties un stundu lūkoties ārā pa logu. Viņš apsēdās un stāstīja otram palātas vīrietim, ko un kā viņš redzēja. Vīrietis, kuram nebija ļauts celties – katru dienu gaidīja brīdi, līdz pie loga esošais vīrietis atkal stāstīts, ko viņš redz un jūt.
Pa logu bija redzams skats uz nelielu parku, kurā atradās mazs dīķis un soliņš uz kura parasti sēdēja kāds pensionārs. Dīķītī atradās pāris gulbji, bet blakus dīķim vienmēr atradās bērni, kuri spēlējās ar smiltīm. Pa retai reizei cauri parkam izgāja jauni pārīši, kuri vienmēr bija sadevušies rokās, bet sievietei otrā rokā parasti vienmēr bija skaisti un koši ziedi.
Šķir nākamo lapu un lasi raksta turpinājumu
