Kā lai dzīvo, esot cilvēkam?” – tev nav ne mazākās sapratnes, tavai sievai ne mazākās sapratnes, taviem bērniem nav ne mazākās sapratnes. Pasaule ir pilna ar cilvēkiem, kuriem nav ne mazākās sapratnes, kā jādzīvo.
“Tev nepietiek [līdzekļu] dzīvei? Tad vienkārši nomirsti!” – reiz es vienam tā pateicu un viņš savilka ļoti bailīgu seju. Tu dzīvo, lai strādātu vai arī tu strādā lai dzīvotu? Lielākā daļa cilvēku, šķiet, visu savu mūžu ir nodarbināti ar to, ka rūpējas par dienišķo maizi. Tādējādi, tu dzīvo savu dzīvi frontē, tu cīnies. Ja tu dzīvo, tad dzīvo dēļ sava uzdevuma un tālab tev ir jāēd.
Esot cilvēkam, tev vajag reiz labi padomāt kālab tu dzīvo patiesībā. Priekš kam tu dzīvo? Vai tev ir skaidra dzīves jēga un vai tu esi laimīgs, būdams piedzimis kā cilvēks?
Mēs dzīvojam mūsu dzīvi kā bērni, kas rotaļājas mežā: meklējam, tvarstam un tvarsta mūs. Mēs ejam dziļāk un dziļāk mežiņā meklējumos, bet, iekams mēs kaut ko noķersim burzmā, nokļūsim kapos.
Tu dali uz to, ko mīl un nemīli. Tam, ko tu mīli, tu skrieni pakaļ. Un tu bēdz no tā, ko nemīli. Tavas ilūzijas ir kā paslēpes. Dzīvot mierīgi bez bailēm nozīmē pārtraukt spēlēt paslēpes. Pat ciešanu vidū tev nav jācer uz kaut ko labāku. Nemēģini samazināt ciešanas, izvairīties no tā vai skriet pakaļ kam citam. Tas nozīmē patiesu mierīgumu.
Tam, kurš nepārtraukti vēlas jaunas delikateses, ir nelāgi, ja tās aptrūksies. Tam, kas vēlas vienmēr baudīt dzīvi, reiz samaitās baudu. Laimi atradīs tas, kas, piedzimis nebadzīgs un izgājis smagu dzīves skolu. Viņš saprot, ka trūkums ne vienmēr ir trūkums un prieks ne vienmēr ir prieks. Tikai vidusmēra cilvēks saceļ daudz trokšņa ne par ko. Viņš nepārtraukti skrien pa riņķi, pakaļ tam, kas viņam patīk un prom no tā, kas nepatīk – vislielākā laime nozīmē vienkārši to pieņemt.
(Guļot uz slimnīcas gultas): Es neesmu pa īstam slims. Vienkārši manas kājas vairāk nekustās. Nu un?
Nevajag meklēt visu savu dzīvi “prāta mieru”, it kā tu meklētu caurumu lai tajā paslēpties. Ja tava ikdienas dzīve sastāv no tā lai uztrauktos, tu atradīsi prāta mieru šo uztraukumu vidū.
Mēģināt iegūt personīgo satori, tikai sev pašam – tā ir liela kļūme. Pat tavs ķermenis nepieder tev pašam. Tu nedzīvo atsevišķi no citiem. Tāpēc viss, kas tev personīgi un individuāli pieder, ir vien lēta ilūzija – lai arī cik dārga tā tev liktos.
Ja līst, tad līst. Ja pūš vējš, tad pūš vējš. Kurš zina, labi tas vai slikti? Ja tu lamājies klusībā – kas no tā?
Tavam sākotnējam punktam jābūt šim “kas no tā?”
Mēs tērējam savus spēkus lai meklētu kaut ko – pasaulē, kurā nav nekā, ko varētu atrast.
Mēs nepārtraukti raustamies un saucam to par savām “emocijām”. Pārstāj raustīties un tiksi pie miera. Tikai dēļ tā, ka tu nepārtraukti rausties, tev nav miera.
Mēs dzīvojam šai pasaulē kā tas, kurš rada daudz trokšņa sapnī, nepamanot, ka viņš vienkārši guļ.
Vidusmēra cilvēkam vispār nav nekādas realitātes. Pa vidu visu lietu realitātei viņš redz tikai halucinācijas.
Pasaulē nav nedz laimes, nedz nelaimes. Tas ir it kā tu būtu iemīlējies sapnī un tad izšķīries no savas mīļotās – kad tu pamosties, tas nav nekas īpašs. Vienkārši iztēle.
Kāpēc 10000 fenomenu parādās pasaulē tieši tādā veidā? Ja tu vaicā par iemeslu, tad jākonstatē, ka nav nekāda iemesla. Kāda jēga tajā, ka katrs no mums ir tieši tāds, kāds tas ir? Absolūti nekāda!
Viss ir tāds, kāds ir – bez cēloņa un jēgas.
Dzīve ir nedzimušā melodija. Tur nav “jēgas”. Nesaki, ka tā ir “salda”, “skāba”, “skaista” vai “smaga”. Kā skan šī melodija? La la li la, li la la – nekā sevišķa.
“Mu” nozīmē “neko”. Tas nozīmē to, ko mēs, cilvēki, nespējam iztēloties.
Ko tu mīli un ko ne – nav nekādas nozīmes. Lietas ir tādas, kādas tās ir. Nav vietas prioritātēm. Nezāles nedomā, tās vienkārši aug.
Vienalga, ko tu sapņo – elli vai paradīzi – ja tu guli, tad tu guli. Tavs sapnis ir vienīgi sapnis…
Naktī tu redzi visus iespējamos sapņus, un tie pat ir ne tikai tādi, kādus būtu jāļauj redzēt bērniem. Kad tu pamosties no rīta, tu konstatē, ka tajā nav nekā sevišķa.
Tava dzīve? Ja tā pagājusi, tad tā pagājusi – grozi kā gribi!
