Glābējs nepadevās un momentāni devās uz mājām, lai palīdzētu šim mazajam skaistulim. Viņš to katru dienu baroja un sildīja.
Glābēja draugs uzskatīja, ka vāvere neizdzīvos, taču apbrīnojamais glābējs neapstājās un turpināja to barot un sildīt, līdz lēnām mazajai vāverītei palika labāk.
Aptuveni pēc mēneša vāvere beidzot bija atvērusi acis un pirmo reizi dzīvē ieraudzīja saimnieku, kas bija rūpējies par viņu, visu šo laiku. Glābējs neapstājās un turpināja mazo mīluli ārstēt un mīlēt.
Kad vāverīte pieauga, tā kļuva par spilgtu un smieklīgu, dzīvnieku personību.
Saimnieks vāverīti nosauca par Zipu, jo tas vienmēr bizo apkārt un atrodas kustībā. (Vārds ņemt no angļu valodas vārda zipping)
Zips vienmēr ir gatavs piedzīvojumiem, gardumiem un arī samīļot savu saimnieku ar mīlīgu apskāvienu.
Tas ir neticami, ka bildē redzamais mazulītis ir izaudzis un izķepurojies no tā stāvokļa, kādā tas bija. Tas ir vienkārši brīnums!
Zipam ir ļoti paveicies, jo izdzīvot tādos apstākļos bija burtiski neiespējami, brīnums vai tomēr cilvēka uzcītība palīdzēt bezpalīdzīgām būtnēm? Lai vai kā, mazais Zips ir sveiks un vesels, tieši tas ir pats galvenais!
