Mēs katrs atceramies savu bērnību, kad zāle bija zaļāka, un debesis – zilākas. Paskatoties uz mūsdienu bērniem, nevar vien beigt brīnīties, kā gan viss ir mainījies dažu desmitu gadu laikā. Mēs, kas bijām vislielākās un laimīgākās valsts bērni (vismaz tā mums skolā stāstīja) tāpat, kā citi planētas iemītnieki tajos laikos pat iedomāties nevarējām par mobilo telefonu, smartfonu un citu viedierīču eksistenci, bez kuriem mūsdienu mazais cilvēciņš nespēj iztikt pat dienu.
Melnbaltais televizors (krāsainais bija nepiepildāms sapnis), pa kuru rādija divus trīs centrālos kanālus, radiouztvērējs – lūk arī viss pagājušā gadsimta 70-to gadu skolnieka ‘’viedierīču’’ uzskaitījums.
Mums nebija ne iespējas, nedz arī īpašas vēlēšanās sēdēt pie televizora, tādēļ mēs līdz pat vēlam vakaram spēlējām bumbu, vasarā peldējāmies, ziemā slēpojām vai spēlējām hokeju, tātad, lielāko daļu sava laika pavadījām, kustoties svaigā gaisā, atšķirībā no mūslaiku bērniem, kuri pat aizmieg ar savu mobilo telefonu rokās.
No mazotnes mūs radināja pie kolektīvās gaisotnes, gatavoja patstāvībai un mācīja cienīt otra darbu. Padomju laikā, tāpat kā šodien, katastrofāli trūka vietu bērnudārzā, tāpēc bērnus visai bieži mājās atstāja vienus (ne visiem bija vecmāmiņas un vectētiņi). Mazgadīgie pilsoņi gluži mierīgi dzīvojās savos pagalmos bez pieskatīšanas, jaunāko klašu skolēni patstāvīgi devās uz skolu un atpakaļ uz mājām. Neviens no vecākiem neskrēja uz māju, lai pabarotu bērnu pēc stundām, bērni paši atrada paēst ledusskapī, uzsildīja ēdienu uz plīts (mikroviļņu krāsns – kas tā tāda?) un paēda pusdienas. Tagad, kad tas viss ir iespējams ar viedierīču palīdzību (pat stacionāro telefonu nebija katrā dzīvoklī).
Tālaika skolnieks prata uzcept olu vai kartupeļus un izvārīt putru. Skolās bieži tika rīkoti dažādi konkursi, kuros bērni sacentās salātu vai citu ēdienu gatavošanā.
Katra pioniera pienākums bija nēsāt sarkano kaklautu, kurš katru rītu bija jāgludina. Meiteņu skolas formai obligāti bija paredzēta balta apkaklīte, kura bija jāmaina, noārdot veco un piešujot jaunu, un to meitenēm mācīja jau no pirmās klasītes.
Jau lielākās klasēs bērni dežūrēja klasēs, uzkopa tās, sekoja tīrībai un kārtībai ēdamzālē. Pie katras lauku skoliņas bija dārzs, kur bērni varēja vērot augus botānikas vai dabas mācības stundās. Vasaras brīvlaikā vecāko klašu skolēniem bija jāiet pie skolas ravēt nezāles vai aprūpēt skoliņas trusīšus (bija jāsaplūc zāle). Jāatzīmē, ka visa raža, kas tika ievākta skolas dārzā, nonāca skolas ēdnīcā, tādējādi samazinot ēdināšanas izmaksas.
Bērniem arī mājās katram bija savi pienākumi, atkarībā no tā, kur viņš dzīvoja. Laukos bērni visu vasaru bija atbildīgi par lopu ganīšanu, tolaik govi turēja gandrīz katrā saimniecībā, rudenī viņi palīdzēja kartupeļu, biešu, kukurūzas novākšanā.
Turklāt bija arī sabiedriskie pienākumi – palīdzēt veterāniem, veciem un vientuļiem ļaudīm. Tālaika bērni jūsmoja par tādu filmu varoņiem, kā ‘’Timurs un viņa komanda’’, un centās viņiem līdzināties.
Reizi vai divas reizes gadā skolā notika makulatūras vai metāllūžņu vākšana – par iegūto naudu tā klase, kas bija savākusi un nodevusi tos vairāk par visiem, devās aizraujošā ekskursijā.
Tagad, pateicoties internetam, ir iespēja gūt milzīgu daudzumu informācijas. Toties agrāk bērni, lai iegūtu nepieciešamo informāciju, stundām sēdēja bibliotēkās, studējot dažādus zinātniskos žurnālus, lai atrastu vajadzīgo.
Šodienas skolās obligāts priekšmets ir informātika, kur bērni apgūst datorzinības, bet savulaik padomju bērni apguva logaritmisko lineālu, ar kura palīdzību varēja dalīt, reizināt, celt pakāpē, nemaz nerunājot par saskaitīšanu un atņemšanu.
Jau no mazākajām klasēm skolās pasniedza darbmācību (vecāko klašu puiši apguva traktorzinības vai automobiļus, bet meitenes nodarbojās ar šūšanu un citiem rokdarbiem). Jau no mazotnes bērni prata turēt rokās diegu un adatu, izgatavot dažādas lietiņas no plastilīna, bet vecāko klašu zēni bija ‘’uz tu’’ ar āmuru, kaltu un ēveli.
PSRS laikā deficīts bija gandrīz viss, tāpēc bērni prata saudzīgi izturēties gan pret burtnīcām, gan grāmatām vai skrejriteni. Un nebija nekas briesmīgs, ja vajadzēja aizlāpīt caurumu zeķē, pielīmēt grāmatai vāku vai savām rokām salabot velosipēdu.
Katra zēna ‘’džentlmeņa komplekts’’ sastāvēja no slingšota jeb ‘’kaķenes’’, pašdarināta loka un kabatas nazīša, ar kuru nevis asināja zīmuļus, bet pirmām kārtām mētāja pārmaiņus no dažādām pozīcijām.
Tie laiki ir pagājuši, un mūsdienu bērni spēlē pavisam citas spēles. Interesanti, kādas būs bērnu rotaļas pēc 50 gadiem, un kur tās notiks, – cilvēka lidojumam uz Marsu gandrīz viss jau ir sagatavots. Dzīvosim – redzēsim!
