Asaras lēnām pilēja no manām acīm. Man nācās atstāt istabu un saņem sevi rokās. Es biju tik pārsteigta, ka mans mazais un enerģiskais dēls, ar milzīgu laipnību un mīlestību veica nelielu žestu, kāda cita labā. Es redzēju cik ļoti mana māsa bija aizkustināta no viņa vārdiem, no viņa mazajām rociņām un viņa maigajiem skūpstiem.
Dažus mēnešus vēlāk Ziemassvētku vakarā, ieskaujot mūsu ģimeni mana māsa nomira. Viņa mums pietrūkst katru mīļu brīdi. Mēs patstāvīgi padarām viņas garu dzīvo, jo mēs bieži atskaņojam viņās mīļākās dziesmas no Bruce Springsteen, mēs lasām viņas mīļākos stāstus, un mūsu bērniem stāstam, cik ļoti viņa tos mīlēja un tā ir pati svarīgākā dzīves dāvana.
Kopš tās dienas ir pagājuši septiņi gadi. Kosmo ir 10 gadus vecs. Viņš cīnās ar mācīšanās un maņu traucējumiem. Dažas dienas ir ļoti grūtas, ne tikai viņam, bet arī mums visiem, kas cenšas dot Kosmo labāko. Bet šo brīdi, kas bija pirms septiņiem gadiem, es nekad neaizmirsīšu un tas vienmēr paliks manā sirdī.
Es ziņu viņa lielo laipnību un mīlestību, es pati to redzēju savām acīm un izjutu ar visu savu sirdi. Tas nav kaut kas, ko jūs varat iemācīties skolā. Tā ir dāvana, ar ko viņš ir dzimis un viņš ar to dalīsies tajā visā, kopā ar mums…
