Aivars atceras, ka viņam pirms padsmit gadiem ir bijis savs garteris, kur strādājis. Un kā jau lielāko daļu arī viņu skāra neizbēgamā krīze, kā rezultātā viņa īpašumi tika ieķīlāti.
Un meklējot glābiņu viņš devies uz Lielbritāniju. Tagad ar saviem spēkiem viņš uzcēlis pats sev māju, un darbojas nelielā celtniecības uzņēmumā.
Lasot vai klausoties šādus stāstus, mēs katrs saprotams, ko šim cilvēkam ir nācies pārciest savā dzimtajā zemē. Un lai arī kā mēs vēlētos ko teikt, mēs nespējam rast vārdus, lai šo cilvēku uzmundrinātu.
Tas ir skarbi un netaisni. Un nekas jau netiek darīts.
