Naktstauriņiem nebūt nav viegli atrast citam citu nakts tumsā. Tāpēc daudzu sugu tēviņi var lepoties ar , iespējams visjūtīgākajiem ožas orgāniem dzīvnieku pasaulē, turpretī mātītēm ir attīstījušies visvilinošākie aromāti. Piemēram, kad rudo pāvaču mātītei rodas interese par pārošanos, tā nosēžas uz kādas lapas vai zara un aktivizē smaržas dziedzerus, kas izdala īpaši pievilinošu vielu – feromonu.
Lai tēviņš reaģētu, pietiek ar vienu pašu molekulu. To saodis, tēviņš sāk pārmeklēt apkārtni, līdz sastop vēl citas molekulas. Nu tas lido pretī feromonu plūsmai. Tēviņa ožas orgāni ir tik jūtīgi, ka spēj sameklēt mātīti pat 5 kilometru attālumā.
Čūskas uztver medījuma siltumu. Ja ar parastajām maņā ir par maz, lai atrastu ceļu vai medījumu nakts tumsā, ir nepieciešams vēl citas. Daudzām naktī aktīvām čūskām, tādām kā klaburčūskas un pitoni, ir īpaši siltuma maņa (termoreceptori).
Upura izsataroto siltumu, šie dzīvnieki efektīvi atrod medījumu. Termoreceptori atrodas vairākās īpašās bedrītēs abpus purna. No malas izskatās, it kā šīm čūskām būtu 10, 12 vai 14 nāšu, ar kurām tās ‘’saož’’ siltumu.
Cauruļzobis dzird, kā soļo termīti.
Āfrikas naktī apkārt klejo cauruļzobis. Tam ir izstiepts purns un pāris ļoti lielu ausu – šos jūtīgos rīkus dzīvnieks liek lietā, lai ķertu skudras un termītus. Tumsā termītu mītnes ir grūti pamanīt, jo cauruļzobja redze nav pārāk laba.
Toties tas var saost vai saklausīt termītu koloniju un izsekot tās gaitām atpakaļ uz ligzdu. Nonācis pie tās, cauruļzobis izmantot priekškājas, lai izjauktu pūzni un uzlaizītu termītus ar savu garo, lipīgo mēli.
