Tā bija krietni grūta diena un Ivans Razumovs bija ceļā no Baltkrievijas uz savām mājām. Būdams pie auto stūres, viņš pamanīja gar šosejas malu pavisam mazu meitenīti, kura skrēja siksnā ar savu suni. Ivans ilgi nevilcinoties vēlējās noskaidrot, vai viss ir tā kā izskatās, tāpēc apturēja automašinu, jo redzēt mazu meitenīti blakus diezgan pamestam ceļam bija vairāk nekā dīvaini.
Steidzīgi izkājot ārā no savas mašīnas, viņš nekavējoties pamanīja, ka mazā meitenīta ir klāta ar dubļiem un viņas drēbes bija pilnībā netīras. Arī viņas apavi bija kritiskā stāvoklī, pilnīgi nonēsēti ar ieplēstu zoli. Mazās meitenītes mati bija neņemēti un netīri. Ieskatoties viņas acīs varēja redzēt, ka viņā valda pilnīgs izmisums un bailes.
Ivans uzreiz meitnītei prasīja : “Kā Tevi sauc?” Meitenīte neatbild un viņas suns uz Ivanu sāk rūkt. Pēc īsta brīža meitene tomēr pasaka : “Mani sauc Žeņa Fedoroviča… Vladimira meita.” Ivanas uzreiz saprata, ka meitene kaut kur steidzoties dodas. Kā izrādījās, ka mājās viņiem nebija itin nekā ēdama, un viņa gāja uz kaimiņu ciema pēc ēdiena. Meitenīte pibilda, ka viņas vecāki bija tik piedzērušies, ka nebija spējīgi par viņu pat parūpēties.
Meitenīte gandrīz sākot raudāt Ivanam teica : “Es tik ilgi skrēju… man kājiņas sāp… un rokas… es nokritu!” Ivans bez vārda runas meitenītei iedeva padzerties ūdeni un pazvanījam ātrajiem, kas atbrauca un aizveda meitenīti uz slimnīcu. Pēc vairākām dienām sociālā dienesta darbinieki devās uz vīņas mājām, lai iepazītos ar vecākiem. Inspektori apstulba ieraugot skatu, kad ienāca dzīvīoklī. Meitenītas vecāki gulēja uz grīdas un neviens no viņiem nebija spējīgs pateikt pat pus vārdu.
Tomēr par laimi, Žeņa salīdzinoši ātri atguvās. Izrādījās, ka viņa ir ļoti jauka un mīļa meitene. Pa to laiku Žeņas glābējs Ivanas katru dienu apciemoja viņu slimnīcā. Katru dienu Ivanam atnāko uz slimnīcu Žeņa sacīja : “Es Tevi gaidīju.” Pēc vairāku dienu pārdomām Ivans nonāca pie ļoti svarīga secinājuma. Lai meitenītei nebūtu jāciešs bērnunamā, jo no vecākiem viņa uzreiz tika nošķirta, Ivans izvēlējās adoptēt šo meitenīti. “Es esmu nolēmis to darīt tiesi tagad, tomēr es vēlos uzklausīt savu ģimenes viedokli.”
Cik ļoti patīkami ir apzināties, ka pasaulē joprojām ir vēl tik jauki un atsaucīgi cilvēki kā Ivans, kurš nepabrauca garām meitenītei un aizdomājās, ka vajag apstāties un apvaicāties. Neviens pat nevar iedomāties, kas būtu noticis ar meitenīti, ja Ivans tajā dienā nebūtu apstājies ceļa malā.
Pēc laika atklājās, ka stāstam ir arī tumšā puse. Meitenīte pastāstija, ka viņa gar šo ceļu gāja vairākas stundas un pa šo ceļu brauca vēl vairākas citas mašīnas, taču neviena neapstājās, lai uzprasītu meitenītei vai viņai viss ir labi. Par laimi trāpijās Ivans, kurš nu viņu ir adoptējis un audzina kā savu meitu.
Ja Jums patika šis skaistais stāsts, neaizmirstiet padalīties ar tuvajiem un saviem draugiem!
