Es dzirdēju tik daudzus stāstus par manas vecmāmiņas ietekmi citu cilvēku dzīvēs – gan no studentiem, kurus viņa mācīja gan draugiem, ar kuriem kopā viņa bija visu savu dzīvi. Bet es nezināju, kā palīdzēt savam vectētiņam, viņš ir pats dāsnākais un labsirdīgākais cilvēks, kādu es pazīstu uz šīs planētas. Bet tagad šis smagais zaudējums, pēc vairāk nekā sešiem gadu desmitiem pavadītas kopdzīves.
Bet vecmāmiņa vienmēr grūtos un prieka brīžos daudz ko pierakstīja uz lapiņām, tieši grūtos brīžos, tas viņai esot palīdzējis mazināt sāpes.Viņa bija aktīva piezīmju rakstītāja. Katrs foto, kas atradās mājās uz sienas bija rūpīgi dokumentēts. Viņa pierakstīja, gan smieklīgas lietas, gan lietas, kuras vienkārši gribēja atcerēties, viņas dzīves kā skolotājai bija tiešām apbrīnojama.
Mēs nezinām, kad tieši viņā to izdarīja, bet viņa atstāja vienu pēdējo zīmīti, iekšpus viņas čeku grāmatiņā. Tas nebija priekš viņas, bet gan priekš vectētiņa. Viņa nomira šonedēļ, bet atstāja šo čeku grāmatiņā, lai to atrastu mans vectētiņš, tas tik tiešām ir šokējoši..
“Lūdzu neraudi, tāpēc ka nomiru! Pasmaidi, tāpēc ka es dzīvoju! Zini, to, ka tagad es esmu labākā vietā. Zini to, ka mēs drīzumā atkal satiksimies…”
Lūk, ko nozīmē patiesa mīlestība. Lūk, ko nozīmē būt laimīgam ar to, kas tev ir visu savu mūžu!
