Tu esi viens savos ideālos un fantāzijās par to, kas ir īstais cilvēks, kāds viņš ir un kur viņš ir.
Tu nekad nebūsi pilnībā saprasts un galu galā brīži, kurus tu sauktu par mīlestību, ir tikai ilūzija. Tev šķitīs, ka ar tevi kaut kas nav kārtībā. Ka ar visu pasauli kaut kas nav kārtībā. Bet galu galā ideja par mīlestību novērš mūs no eksistenciālās vientulības idejas un sajūtas.
Bet mēs varam atgriezties brīdī, kurā nezinājām visu šo informāciju. Vai tas pasauli padara par sliktāku vietu? Vai tas maina visu to, kā mīlam, ko jūtam un ko vēlamies? Varbūt. Varbūt arī nē. Patiesība ir te, lai mēs nedzīvotu maldīgos priekšstatos. Tā ir ar mums, lai izdzēstu nereālas iedomas, sapņus un bailes.
Mēs varam domāt, ka neatradīsim īstu mīlestību. Un varbūt arī tā būs. Bet mēs atradīsim kādu, kas liks mums justies labi, laimīgi. Kādu, kas vakarā noglāstīs mūsu plecus un atgādinās par realitāti. Kādu, kas dzīvē ir tikpat ļoti apjucis un nobijies, kā mēs paši. Un vai tas ir slikti? Atkal – varbūt ir, bet varbūt nav. Tas viss, protams, ir atkarīgs no tā, kā izvēlamies raudzīties uz realitāti.
Perfektā cilvēka trūkums nemazina mīlestības kvalitāti. Mīlestības kvalitāti nosaka sapratne un pieņemšana – spēja pieņemt maksimāli daudz un dažādus trūkumus.
Jo kas gan ir labāk – dzīvot bez mīlestības vai dzīvot ar mīlestību, kurai ir daži šķietami trūkumi? Jo kas gan ir elle? Dostojevskis ir teicis: „Dzīve nespējot mīlēt. Un nemīlot.”
Ar tevi kaut kas nav kārtībā. Bet varbūt tu esi perfekts.
