Pazudušā Latvijas Televīzijas (LTV) darbinieka Kristera Dzintara māsa Kitija sociālajos tīklos ievietojusi aizkustinošu ziņu. Pazudušais brālis nav atrasts kopš 7. decembra rīta, viņa sacīja. Taču tas bija tikai iesākums, kam daudz dziļākam un nopietnākam. Pašlaik ir pagājis jau pārāk daudz laika un ikviens ir neziņā un tas ir vairāk nekā vienkārši skumji, kas itin nekas nav zināms un noskaidrots.
Par 22 gadus vecā Kristera Dzintara bezvēsts pazušanu ziņots 7. decembra rītā, atstājot savu darba vietu Zaķusalā. Daudzi cilvēki koncentrējas uz jaunu cilvēku atrašanas procesu. Savā jaunākajā Facebook ierakstā Kristas vecākā māsa Keitija pateicās visiem, kas atbalstīja viņu un viņas mammu šajā grūtajā laikā, un sūtīja siltus vārdus savam pazudušajam brālim, lai viņš tiktu atrasts un viss pārējais šajā grūtajā un tik ļoti sāpīgajā laikā.
“Šodien var būt vispiemērotākā diena, lai uzrunātu tos, kuri iet caur Kristu un ir ar mums,” Kitija rakstīja mēnesi pēc brāļa pazušanas. “Vai esmu atradusi pareizos vārdus un atbildes? Es tā nedomāju.” Krista māsa sacīja, ka pagājušais mēnesis bijis “traumatiskākais mēnesis manā dzīvē un vēl jo vairāk manai mātei”.
“Viņa man bija stipra, bet pat spēcīgiem cilvēkiem pietrūkst spēka, kad viņi pārdzīvo ko tādu. Vai pietiks spēka? Jā. Mēs būsim stipri, un būsim viens otram blakus. Bet ar neizmērojamām sāpēm mūsu sirdīs. Vai šajā dzīves mirklī mēs esam pietiekami viens otram? Jāatzīst, nē. Paldies visiem, kas ikdienā ir blakus, glāsta, uzklausa ,silda, piedāvā siltu ēdienu ,jautā, motivē, piedāvā padomus, mudina un liek mums saprast, cik mīlēti un gaidīti mēs esam jebkurā diennakts laikā. Mēs tevi mīlam,” rakstīja Kitija.
Māsa, kurai pietrūkst Kristus, sacīja, ka ir svarīgi ticēt brīnumiem, bet tajā pašā laikā nepazaudēt patieso saprātu.
“Brāli, vienalga, vai tu joprojām atrodies kaut kur starp mums vai ciemojies pie tēta mākoņa malā, tu biji, esi un vienmēr būsi mūsu eņģelis uz Zemes,” rakstīja Kitija. “Tik patiesa, patiesa, gaiša, patiesa, godīga, pozitīva un mīlestības pilna. Varbūt tu esi pārāk laba pasaulei?”
Galu galā Kitija tomēr nezaudēja cerību, sakot, ka brīnumi tomēr notiek. “Gaidīsim, cerēsim un cīnīsimies, līdz to atradīsim,” viņa rakstīja.
