Jau ilgus gadus strādāju par ātrās palīdzības ārstu. Šoreiz kavēju darbu, tāpēc nācās saukt taksi, jo mūsu amatā kavēt nedrīkt. Pēc brīža man iezvanījās telefons, zvanīja draudzene. Viņa izteicās, ka viņas mazajam trīs gadus vecajam dēlam ir ļoti augsta temperatūra un nekrītās, tāpēc nolēma konsultēties ar mani. Paskaidroju, kas ir jādara un kā kontrolētvisu situāciju, lai nekļūtu sliktāk. Kad beidzu sarunu, taksometra vadītājs dzirdot sarunu man jautāja:
– Vai Jūs esat ārste?
-Jā, strādāju neatliekamās medicīnas centrā. Jums arī nepieciešamas kāda konsultācija?
– Nē, es ārstus vadēju par velti, dēļ kāda starpgadījuma.
Sieviete nodomāja, ka viņš vienkārši mēģināja pajokot, tāpēc atbildēja:
– Tā ir kāda jauns valsts programma, par kuru vēl neesmu dzirdējusi?
– Nē, tā ir mana personīga programma, uzsmaidot teica taksometra vadītājs. Vienkārsi pirms aptuveni gada kāds ātrās palīdzības ārsts izglāba manu bērnu pēc smagas autoavārijas un neļāva viņam nomirt.
– Es to ļoti labi apzinos, taču tas ir mūsu darba pienākums, par ko mēs saņemam algu, tieši tāpat kā Jūs pašlaik par cilvēku vešanu uz noteiktu vietu. Biju mazliet apmulsusi.
Lasi raksta turpinājumu nākamajā lapā
