Es sapratu, ka man ir pareizs laiks notievēt tad, kad mana mazā meita iemācījās braukt ar velosipēdu. Un es sāku atpalikt no viņas. Pareizāk, ejot ar kājām līdzi, nespēju viņu panākt. Bet skriet es nevaru. Svars traucē. Un nolēmu es, ka vajadzētu nopirkt velosipēdu. Sen biju sapņojis par to. Vēl gadu atpakaļ interesējos kas un kā. Taču nebija stimula. Bet tagad ir motivācija – panākt viņu.
Pienāca tas brīdis un es nopirku sev velosipēdu, lai varētu panākt savu meitu. Jūs kaut reizi mūžā esat redzējuši “155 kilogramus” braucam ar velosipēdu? Nē? Un es arī nē. Vismaz līdz šim brīdim nebiju redzējis. Jo bija tā, ka pieejot pie spoguļu ir jāizvēlas vai nu velosipēds vai nu es, jo abi mēs “neielienam” objektīvā.
Un, lūk, tas pirmais vakars ar velosipēdu. Es izturēju 40 minūtes. 40 minūtes braucot apkārt mājai. Vairākas reizes apstājoties. 3 minūtes braucam, bet 1 minūti stāvam. Sākumā es vispār pabraukt nevarēju. Kamēr savam ķermenim nepielāgoju ērtāko sēdekli.
Jā. Bet 25 gadus atpakaļ es visulaiku braukājos ar velosipēdu. Pa 5 stundām dienā. Un nekas… Vai nu svars bija mazāks, vai arī spēka bija vairāk…
Toties kā es gulēju pēc tā visa… Knapi pamodos no rītiem, lai nenokavētu darbu.
Pienāca šodiena. Pirmā doma. Sāp kājas. Un sēdvieta. Pareizāk, iegurņa kauli starp kājām.
Pirmais, kas ienāca prātā, – brīvdienās iegādāties salokāmo pārgājienu krēslu. Tādēļ, ka šis sportaveids tik ļoti “jūtams”, ka no rītiem knapi kājas pakustināt var.
Taču uz darbu braucu ar velosipēdu. Tikai viens kilometrs. Varēju jau ar kājām. Kādēļ tad ir nepieciešams velosipēds? Aizbraucu. Gribasspēks tomēr ir, jo smēķēšanu “atmetu”, dzeršanu arī. Tātad arī ar velosipēdu būšu spējīgs braukāt.
Darbā visi šokā. Pēc pusdienām nācās atbraukt ar mašīnu. Lai visi uzreiz nedotos uz veikaliem iepirkt velosipēdus. Jo es kā, acīmredzams, esmu tas pēdējais no kā bija kaut kas tāds gaidīts. Un motivācija “pamodās” ne tikai man.
Darbadienas beigas. Vakars. “Vakarā – atpūta dīvānā”, – tā vismaz es sev biju apsolījis. Taču, kad pārnācu mana meita jau gaidīja mani ar savu velosipēdu uz ielas. Man līdz ar to negribējās pievilt viņu – izrādot manu vājību…
40 minūtes. Tieši tik daudz mana meita var izturēt braucot ar velosipēdu. Tātad man arī ar to būtu jātiek galā. Pārvarot šos zemapziņas vārdus: “Es nevaru”.
Izturēju tās 40 minūtes. Meita aizgāja rotaļāties ar draudzenēm. Bet es? Bet ko es… Pēkšņi kaut kāds klikšķis. Kaut kas “ieslēdzās” organismā…
Es braukājos vēl pusstundu. Pēc tam vēl 10 minūtes. Dīvani… Es sāku sajust pazīstamas sajūtas… Tas ir kā vēlme aiziet uzsmēķēt… Vai arī paēst…
Lūk, tagad es guļu, drukāju, viena acs jau mieg ciet… Taču otra vēlas mani “piespiest” doties atpakaļ uz ielas, lai es pabraukātos ar velosipēdu. Es jau aizietu pabraukāties, taču mans velosipēds nav aprīkots ar ārējām gaismām, atstarotājiem… Un uz ielas ir tumšs. Taču tie nav attaisnojumi. Tas ir veselais saprāts.
Varbūt viss vēl nav zaudēts? Varbūt velosipēds – tas ir tas, kas man trūka? Varbūt tas ir tas stimuls, tas “brīvības gabaliņš”, kas man visvairāk trūka… Varbūt beidzot vajadzētu saņemties, beigt pārmērīgi ēst, un uzlabot darba grafiku… Varbūt, tad es beidzot notievēšu, un man būs viegli un ērti ar manu “brīvības gabaliņu”…
Apsolīju sev rīt arī braukt ar velosipēdu. No paša rīta. Tādēļ, ka pēcpusdienā ir jāstrādā. Taču, ja nebūs lietus, vakarā atkal braukāšos. Sākumā ar meitu. Pēc tam viens pats… Tādēļ, ka vajag. Tādēļ, ka mani paņēma “gūstā” dīvāns! Taču es gribu izkļūt ārā – brīvībā! Ar velosipēdu es varu pārvietoties, kur vien gribu, un kad es gribu… Bet dīvānā es ilgstoši guļu uz vietas nekustoties – tādejādi es vienkārši bojāju savu veselību un arvien vairāk un ātrāk “pieņemos” svarā. Un es ceru, ka šajā cīņā uzvarēs velosipēds. Un ar to uzvarēšu es pats.
Nepievērsiet uzmanību. Vienkārši domas, kas “ienāca prātā” cilvēkam, kurš sajuta “pārmaiņu vētru”.
