Ilmārs pats vedis bērnus pāri ielai, lai nenotiktu nelaime, strādājot Liepājā. Kā arī pārliecinājies un pārsēdinājis bērnus no viena busa uz citu. Citi uzskata ka šoferu pienākums ir tikai braukt, bet pastāv arī cilvēciskais factors. Ilmārs atcerējās vienu atgadījumu, kas notika Padomju laikā. Šeit vīrietis stāsta par šo atgadījumu.
“Padomju laikos bija Liepājas–Rojas reiss. Bērns neizkāpa savā pieturā un atbrauca līdz galam, uz Roju. Tur mums bija naktsmītne,” atceras Tīds. Viņš sazvanījis vecākus un teicis, ka no rīta atvasi atvedīs atpakaļ. “Mazais saka – ēst gribu. Bet man nekā nav. Ejam uz restorānu, tomēr iekšā mūs nelaiž, pavāres gan iedeva daudz ēdamā. Gulta mums viena, un es saku – puikiņ, tu uz krēsliem gulēsi! Viņš atbild – nē, tu gulēsi uz krēsliem, bet es gultā. Visādi atgadījumi bijuši ar pasažieriem. Bet braukšana ir mans darbs, sirdslietas ir citas,” stāsta Ilmārs.
Kā arī uzzinājām, ka Ilmārs savulaik bijis ļoti aktīvs. Viņš Liepājā nodibināja futbola komadnu, kā arī spēlējis basketbolu. Viņu jūs vēl joprojām varat sastapt Liepājas Olimpiskajā centrā, kur viņš konsultē sporta komandas.
Ilmārs ir arī ļoti zinošs, un ir spējigs pastāstīt par katru liepājas namu. Kā arī pats visus namus safotogrāfējis.
Šoferis atklāj ka nesen esot bijusi vel viena neapskaužama situācija, kur autobuss nav cietis, taču kāda vieglā automašīnas šoferis bija spiests iebraukt grāvī.
Ilmārs atgādina, ka daudzi šoferi ļoti nekorekti brauc. Un liek padomāt pirms dara riskantu apdzīšanu vai bremzēšanu, jo autobusu nav tik viegli apstādināms. Kā arī viņš piemin ka ārzemēs ir drošibas jostas pasažieriem, taču mums šādas lietas autobusos nav.
