Bieži vien dzirdot savu balsi ierakstā, rodas jautājums: “kāpēc tā nav tāda pati, kādu to dzirdam kad runājam?” Tas ir tāpēc, ka ierakstā balss liekas daudz augstāka un smalkāka, un patiesība ir tajā, ka tāda tā patiešām arī ir, jo ieraksts nemelo!
Atbilde ir tajā, ka ikviena skaņa, kuru mēs dzirdam, ir gaisa spiediena vilnis, kas pārvietojas ar mehāniskās enerģijas palīdzību. Cilvēka ārējā auss “ķer” šo viļņus, virzot tālāk tos uz vidusausi, kur tie ievibrē bungādiņu. Šī mehāniskā enerģija tālāk nonāk iekšējā ausī, kur tā tiek pārvērsta elektriskā signālā, kas pa nerviem nokļūst smadzenēs, radot cilvēkam skaņas pieredzi.
Pats noslēpums slēpjas tajā, ka cilvēka iekšējā auss saņem skaņas viļņus ne tikai no ārpasaules. Cilvēka ķermeņa iekšiene ir ārkārtīgi skaļa – asins plūšana, zarnu darbība, muskuļu savilkšanās, visas šīs darbības rada diezgan lielu skaņu cilvēka iekšienē, kuras arī ar vibrāciju palīdzību nonāk iekšējā ausī, taču parasti arējie skaņas avoti šīs iekšējas skaņas “apslāpē”, līdz ar to, cilvēks tās dzird tikai un vienīgi klusā telpā. Savādāk ir tad, kad cilvēks runā. Balss saites spēj ievibrēt visu ķērmeni un šīs vibrācijas caur kauliem, cīpslām un citām ķermeņa uzbūves daļām nonāk iekšējā ausī. Šī skaņa ir zema un dobja, tādēļ, kad cilvēks runā, viņš dzird savu balsi gan kā ikvienu citu skaņu, kas ienāk ausī no ārpuses, gan arī pa tiešo no iekšienes. Rezultātā veidojas abu šo skaņu kombinācija un cilvēks dzird savu balsi kā jau tas ir ierasts.
Savādāk ir tad, kad veidojam balss ierakstu vai runājam telefona klasulē. Ierakstā cilvēks dzird tikai šo savas balss ārējo skaņu. Tajā izzūd visas zemās frekvences, kas pārvietojās pa ķērmeni. Gala rezultātā izmainās viss balss tembrs. CIlvēks bieži vien sāk neatpazīt savu balsi un tā viņaprāt izklausas briesmīga un atbaidoša.
