Tiek prognozēts, ka arī šogad turpināsies algas pieaugums, gan vairs netik strauji kā pērn (aptuveni 7%), jo nebūs vairs vērā ņemams minimālās algas pārmaiņas, taču tik un tā tas ir labs rādītājs valstij, salīdzinājumā ar iepriekšjiem gadiem. Tā pat valstī turpināsies darbinieku iztrūkums. Samaksu pieaugums turpinās uzlabot iedzīvotāju labklājību un palielinās mājsaimniecības patēriņa augšupeju. Savukārt, darba ņēmējiem ir jāsāk piedomāt kā palielināt darba efektivitāti, kur ieguldīt naudu un kā veicināt labas attiecības ar darbiniekiem, lai tie neaizietu no darba, lai varētu izmaksāt visas algas.
Ja šī iemesla dēļ uzņēmuma peļnas rezultāti nevarēs noturēties virs kopējām izmaksām, ar laiku tas var novest pie vājas konkurences tirgū. “SEB bankas” makroekonomikas eksperts Dainis Gašpuitis vēsta, ka algas mērķēs uz vēl augstākiem slikšņiem šogad. Videējās darba algas valstī 2018.gadā sasniedza četrciparu skaitli, kāpjot par 78 eiro jeb 8,4% salīdzinājumā ar iepriekšējā gada rādītājiem, pie tam pieaugums skaris visas nozares.
Vēl viens rādītājs, kas pozitīvi atspoguļo pārmaiņas pagājušā gadā, ir bruto algas mediāna, kas ir kāpusi par 9,5%Līdzīgs vai pat vēl straujāks darba tirgus atalgojums ir pieaudzis arī citviet Eiropā, piemēram, Centrāl un Austrumeiropas valstīts, tai skaitā arī mūsu kaimiņvalstis. Tas apliecina, ka lielo izmaksu spiediens vien tikai turpinās augt, pat ja ekonomikas augšupējas ceļs piebremzēsies. Izmaksas varētu būtiski samazināt uzņēmumu peļnu, sāksies ārvalstīs dzīvojošo darba spēku pieaicināšana un lielāka konkurence par labiem, kvalificētiem speciālistiem.
Lai šo spiedienu varētu samazināt, darba devējiem jāpiestrādā pie jauna ražošanas modeļa, jāpievērš uzmanība darba ražīguma palielināšanai, efektivitātei un ar ražošanu saistītu izmaksu samazināšanai. Darba bruto alga 2019. gadā varētu sasniegt 1100 eiro slieksni, ar vidējo kāpumu 7%. Šī augšupeja mainīs savu ātrumu, taču būs novērojama visās jomās, it īpaši būvniecībā, tirdzniecības un pakalpojumu sniegšanas virzienā un visos citos sektoros, kur valda aktīva savstarpēja konkurence.
Lai neveidotos milzīgs spiediens uz valsts budžet, valdībai ir jākontrolē pārmaiņu temps, jo būtiski turpināsies ietekmēties gan privātais, gan sabiedriskais sektors.
Šāds progress ir jāvērtē no abām pusēm, jo uzņēmumiem ievērojami palielināsies izmaksas, kas draud ar dažādām finansiālām grūtībām, šī situācija ir ļoti izplatīta būvniecības nozarē. Ir jābūt uzmanīgiem nosakot pieauguma labumu un cik ilgā laikā tas būs objektīvs, jo šāda veida pazīmes pagādtnē jau ir novedušas līdz krīzes apstākļiem.
Tā kā algas pieaugums visvairāk ir vērsts tieši uz darbinieku labklājības pacelšanu, šādi riski visiem nešķiet uztraucoši. Noteikti jāņem vērā, kā straujais kāpums nebūs redzams pilnīgi visās nozarēs, kā arī darba devējiem nav obligāti jānodrošina šādas prasības.
Protams, izpaliks kādas konkrētas sfēras, kur nav tik potenciālu pēļņas gūšanas iespēju, līdz ar to kāda sabiedrības daļa varētu ļoti mazā līmeni vai arī vispār nesajust atalgojuma kāpumu.
Sagaidāma lielāka darba ņēmēju migrācija. Paverās pievilcīgāki piedāvājumi tieši jauniem darbiniekiem un savas jomas speciālistiem, taču tas viss ir atkarīgs no tā vai uzņēmums var atļauties palielināt vēl vairāk savas izmaksas, un vai darbiniekiem ir labi argumenti darba atalgojuma palielināšanas pieprasījumam.
Pēteris Strautiņš, “Luminor” bankas ekonomists saka, ka Dzīve pakāpeniski iet uz augšu!
Jaunu darba samaksas robežu sasniegšana vēl nebūt nenozīmē, ka dzīves labklājība mainīsies ātri, tas ir sajūtams tikai ilgtermiņa rezultātā, piemēram, 2010.gadā bruto alga esot bijusi 633 eiro, neto alga – 450 eiro, šobrīd tā jau ir 742 eiro. Tāču tas arī nenozīmē, ka tiešām vairākums darbinieku saņems ‘’uz papīra” pāri 1000 eiro katru mēnesi, jo 2018.gada darba algas mediāna stabilizējās uz 774 eiro atzīmes.
Varētu prognozēt, ka situāciju, kad jau vairāk nekā puse darba ņēmēju saņems četrciparu algu, sasniegsim ap 2022/2023. gadu.
Pagājušajā gadā arī tikai novērota daudz mazāka apjoma iedzīvotāju migrācija uz ārzemēm, kas varētu apstiprināt to, ka latviešiem ir patriotiska noskaņa un ka ienākumie nav vienīgais dzīves līmeņa rādītājs.
Nekad nav iespējas precīzi paredzēt nākotni, tācu šogad visdrīzāk algas pieaugums turpināsies ar 7-8% kāpumu, savukārt IKP pamazām varētu sarugt. Aizviet tiek izskanēti viedokļi par to, ka šāds situācijas pavērsiens nav pozitīvs ilgspējīgai ekonomikas attīstībai, uzsverot uz dažām niansēm. Mēdz būt tādi brīži, kad uzņēmumiem ir nepieciešams samazināt savu investīciju portfeli un piebremzēm attīstības iespējas.
Protams, algas un IKP savstarpējā attiecība var progresēt arī ilgstošā termiņā. Par piemēru var uzteikt biznesa un IT pakalpojumu īpatsvaru ekonomikā un eksportā. Šādos gadījumos izmaksas var būt niecīgas, taču samaksas daļa – lielāka.
2018.gadā algu/IKP koeficients bija salīdzināms ar vidējo Eiropas savienībā. Tas atspoguļoja 47,3%, kad ES 2017.gadā tas bija par nieka 0,1% zemāks. Lai gan koeficients ir tikai aptuvens, Latvijai tas var nozīmēt darba samaksas augšanas piebremzēšanu. Tādās valstīs kā Dānijā un Francijā šis īpatsvars pārsniedz 50%, Itālijā šī attiecība stabili atrodas ap 40% robežu.
Iesākoties jaunajam gadam, vēstis par labāku atalgojumu ir patīkams darbinieku starpā. Sociālās apdrošināšanas iemaksu un iedzīvotāju ienākumu nodokļa summa janvārī ir palielinājusies par 12,1%.
