Kultūrā, kurā sievietes, kuras neasiņo kāzu naktī, tādā valstī kā Irāna, var maksāt ar dzīvību, ir atrasts radošs veids, kā piemuļķot līgavaini.
Visskaidrāk man atmiņā ir palicis gadījums ar manu jauko, nevainīgo bijušo klasesbiedreni no vidusskolas laikiem. Es joprojām atceros, cik skaista viņa bija savā kāzu dienā. Viņai matos bija iepītas krāsainas puķes, kas krita pāri pierei. Viņa bija ļoti jauna, starojoša, gluži kā dārgakmens. Bet dienu pēc kāzām viņas vīrs nosprieda – pareizi vai maldīgi, ka viņa vairs nebija jaunava, un drīz pēc tam viņa izdarīja pašnāvību. Šāda ir šī kultūra, kurā sievietes, kuras neasiņo, maksā ar savām dzīvībām.
Pirmo reizi es ar jēdzienu „vaginālais pesārijs” iepazinos savas draudzenes tīmekļa vietnes „Facebook” sākumlapā. Domubiedru grupā bija diskusija par „zālēm”, kuras sievietes var lietot, tas ir, pesāriju, kas satur asiņu krāsā iekrāsotu želatīnu, kuru var ievietot sievietes makstī kāzu dienā pirms dzimumsakara.
Sievietes ķermeņa temperatūra izkausē želatīnu, radot ilūziju, ka viņa ir asiņojusi, jaunavības plēvei pārplīstot. Tās, kuras iegādājas šo pesāriju, kuru dēvē arī par „plastisko membrānu”, lielākoties ir Eiropā ieceļojušas musulmaņu sievietes.
Tad vienu dienu es dabūju Irānā dzīvojoša pārdevēja telefona numuru no savas tīmekļa vietnes „Facebook” draudzenes. Es piezvanīju uz šo numuru, un pēc sasveicināšanās ar pārdevēju es izlikos par potenciālu pircēju. Es centos noskaidrot pēc iespējas vairāk.
„Cik iepakojumus Jums vajadzēs?” viņš jautāja.
„Es esmu tikai viens cilvēks. Vai tad ar vienu iepakojumu nepietiks? Cik viens iepakojums maksā?”
„Tas maksā 300 000 tomanu (104 eiro), bet, ja Jūs vēlaties, lai Jums to piegādā, mēs pievienojam izmaksas par nosūtīšanu un iesaiņošanu,” pārdevējs saka un tad jautā, „cik gadus jums jau ir šī problēma?”
„Katrā iepakojumā ir divi pesāriji. Es neesmu ražotājs, es esmu izplatītājs. Bet es varu Jums apgalvot, kas tie strādā uz visiem 100 procentiem. Neviens pircējs nekad nav zvanījis un izteicis sūdzību.”
„Kā to izmantot?” es jautāju.
„Tā nav gluži tablete, bet gan pesārijs jeb vaginālā svece. To ievieto divus vai trīs centimetrus dzemdes kaklā 30 minūtes līdz pat stundai pirms dzimumsakara. Apvalks, kas ietver pesāriju, absorbē mitrumu, un tad, kad to ir uzkarsējusi ķermeņa temperatūru, izdalās plazma.”
„Vai Jūs uzskatāt, ka man ar iepakojumu vai vienu pesāriju pietiks?”
„Ar vienu iepakojumu pietiek, jo katrs satur divus pesārijus. Vienu izmēģiniet pirms kāzu nakts, lai noskaidrotu, kā jūsu ķermenis uz to darbojas, jo pesārija darbošanās ir atkarīga no ķermeņa temperatūras. Sievietēm ar zemu ķermeņa temperatūru ir nepieciešams 45 līdz 50 minūtes līdz ārējais apvalks absorbē mitrumu, savukārt sievietēm ar augstāku ķermeņa temperatūru pietiek ar 30 līdz 35 minūtēm.”
„Bet kā ir ar plazmas smaržu un krāsu? Vai šīs lietas nevarētu radīt aizdomas?”
„Nē, gan krāsa, gan smarža atgādina asinis,” vīrietis apgalvoja. „Izdalītā šķidruma daudzums ir apmēram tikpat liels, cik tas rodas, jaunavības plēvei plīstot. Tas var nokrāsot pat vīrieša dzimumorgānu.”
„Tas ir lietojams tikai vienreiz, taču, pateicoties tā sastāvdaļām, tas var nostāvēt līdz diviem gadiem istabas temperatūrā. Tāpēc, ja Jūs to iegādāsieties un kāzas tiks kāda iemesla dēļ atceltas, Jūs varēsiet to izmantot divu gadu laikā.”
Tomēr es esmu ziņkārīga par to, cik ētiski tas viss ir. Es nevarēju neko padarīt un pajautāju pārdēvējam un izplatītājam, ko viņš domā:
Es uzstāju, lai viņš atbild uz jautājumu par ētiku. „Vai Jūs uzskatāt, ka tas, ko Jūs darāt, ir ētiski? Vai Jūs nemoka vainas apziņa par to, ka palīdzat kādam melot?”
„Pilnīgi noteikti nē,” viņš apgalvo. „Klausieties, ir meitenes, kuras ir zaudējušas savu nevainību nolaidības dēļ, neizdarot neko patiešām amorālu. Vai arī viņas to ir zaudējušas, jo ir izdarījušas sliktu izvēli. Reizēm cilvēki man piezvana un izstāsta visu, kas ir uz sirds; daudzas no sievietēm zaudēja nevainību, jo vēlējās gūt apmierinājumu. Viņām arī ir tiesības dzīvot. Dažas reizes sievietes ir man arī zvanījušas, jo viņu jaunavības plēves bija plīsušas, viņām nokrītot vai nodarbojoties ar sportu.”
„Tad tie pārdodas labi?”
„Jūs tam neticētu, bet tie ir guvuši fenomenālus panākumus. Katru dienu es atbildu uz vairāk kā 100 zvaniem un pārdodu apmēram 15 iepakojumus. Operācija jaunavības plēves atjaunošanai sagādā daudzas problēmas, un daudzi cilvēki to nevar atļauties. Lieta par operāciju ir tāda, ka pastāv iespēja, ka sievietes visa ģimene varētu uzzināt par operāciju un hospitalizāciju. Un ķirurģiski atjaunota jaunavības plēve tiek atjaunota tikai uz laika posmu starp deviņiem un trīspadsmit mēnešiem. Pesārijs nav dārgs, un tas nesaceļ vētru. Jūs to nopērkat, ievietojiet pusstundu pirms dzimumsakara, un tas ir arī viss.”
Es atzinos, ka, manuprāt, ir amorāli iedrošināt cilvēkus noliegt to pagātni vai krist kaunā par to.
„Varbūt,” es sacīju, „būtu labāk, ja mēs audzinātu savus dēlus tā, ka viņi spētu pieņemt faktu, ja viņi var gūt seksuālu pieredzi pirms laulībām, tad arī viņu nākotnes sievām ir tādas pašas tiesības.”
