Es jautāju zēnam, vai viņs vēlas māsu izglābt, jo tad viņam būs pāpņem viņa asinis. Puika pārstāja raudāt un piekrita. Es pasaucu medmāsu un teicu, lai zēns viņai dodas līdzi un procedūru kabinetu un viņam nemaz nesāpēšot. Zēns piegāja pie mammas un un noteica – Es tevi mīlu, mamma Tu esi vislabākā! Pēc tam viņš piegāja pie tēva – Un es tevi mīlu, tēt. Paldies par velosipēdu.
Māsiņa viņu aizveda uz procedūru kabinetu un es skrēju atpakaļ uz operāciju zāli. Pēc operācijas, kad meitenīte jau bija pārvesta uz reanimāciju, es iegriezos māsu istabā un pamanīju puiku guļot uz kušetes. Māsiņa viņu bija atstājusi tur, lai atpūšas pēc asiņu nodošanas. Es piegāju pie viņa un puisēms jautaja, kā klājas māsai. Es atbildēju, ka ar viņu viss būs labi, Tu viņu izglābi
Tad zēna man jautāja, kad viņš nomirs. Protams, ka es atbildēju, ka tik drīz tas jau nmaz nenotiks, kad viņš būs ļoti vecs.
Un tikai pēc tam es atjēdzos, saprotot šo zēna jautājumu. Puika domāja, ka pēc asins nodošanas viņš nomirs un pirms tam uzgaidāmajā telpā bija atvadījies no saviem vecākiem. Viņš ziedoja savu dzīvību māsas dēļ. Viņš paveica visīstāko varoņdarbu.
