Tā nu viņš sakravājis savas mantiņas, paņēmis līdzi vairākus fotoaparātus un devās savā lielajā ceļojumā uz Fukušimu. Viņš stāsta : “Tas nebija viegli, man likās, ka tikšu pieķerts, bet tomēr viss bija daudz labāk nekā biju cerējis, jo šajā vietā neatrodas neviena dzīva dvēsele.”
Visi veikali un mazās bodītes bija atstātas tiklīdz valsts bija izziņojusi par šīs vietas pilnīgu atstāšanu.
Lai arī cik dīvaini tas neliktos, bet visi lielveikali joprojām bija pilni un nekas neliecināja par to, ka šeit kāds būtu uzdarbojies nelielu brīdi pēc atomreaktora katastrofas.
“Man pilnīgi gribējās paņemt kādu no šīm lietām, taču tās visas ir radioaktīvas un dzīvībai bīstamas”
Lūk arī atstātais kalendāra mēnesis, kad norisinājās traģiskā katastrofa, kurš tur visticamāk paliks karājoties vēl ilgu laiku…
Veļas mazgātuves izskatījās pilnībā neskartas, ja vien neskaita dažus gružus, kas mētājās uz zemes.
“Tik daudz dažādu preču, taču nevienu nedrīkst ņemt, jo radioaktivitāte vēlāk mani vienkārši saēstu”
Laiks šeit nesaudzē pat jaunceltās ēkas…
“Lai arī kur es ietu, visur bija mašīnas. Bija tāda sajūta, ka es esmu kādā filmā vai citā pasaulē, kurā vispār neeksistē dzīvība. Tieši šādas sajūtas raisa, kad atrodies šajā vietā. Itkā Tu atrastos viens visā plašajā pasaulē”
“Mazs disku veikaliņš, kurā joprojām varēja atrast daudz un dažādas mūsdienīgas filmas”
“Viena no galvenajām vietām, kur tika novietoti radioaktīvie izmeši, kas iepakoti speciālos maisos. Kā jau Jūs varat redzēt, katrs maiss ir palicis balts, tā ir viena no galvenajām pazīmēm, ka šie maisi ir īpaši bīstami.”
“Kārtējā mašīna, kas palikusi turp stāvam veselus piecus gadus. Brīnumaini, ka mašīnas riepās daļēji joprojām atrodas gaiss”
“Viens no nelielajiem bāriem, kurš bija pilnībā tukšs.”
“Redzot šo kasti, man prātā iešāvās bērnības ainas, jo atceros, kā tik ļoti man bērnībā patika spēlēt PlayStation, taču šī redzamā bilde, man uzdzina nepatīkamas skudriņas”
“Laiks iet un daba lēnām pārņem ikkatru Fukušimas māju”
“Iedomājaties, ka stāvat šeit, Jums apkārt nav neviena cilvēka, nevienas dzīvas būtnes, liekas, ka esat vienīgais šajā pasaulē, jo šeit tiešām neviena nav. Šī sajūta bija nedaudz biedējoša, tomēr savā ziņā arī patīkama. Laiks strauji iet uz priekšu, un kas to lai zina, pateicoties mūsdienīgajām tehnoloģijām, uzskatu, ka pavisam drīz visas radioaktīvi skartās pilsētas pāris gadu laikā varēs atjaunot.”
