Divu gadu vecumā mana mamma aizgāja no tēva un uzsāka attiecības ar sievieti. Viņas sāka dzīvot kopā, un mamma, protams, paņēma mani pie sevis. Viņas to sauca par ģimeni, bet man tā tāda nekad nav bijusi. 19 gadu vecumā es aizgāju no mājām. Kopš tā laika, es cīnos par to, lai geju un lesbiešu pāri netiktu uzskatīti par ģimeni, kas drīkstētu adoptēt un audzināt bērnus. Nē, mani nesita un neizvaroja, es vienkārši biju un esmu morāls kroplis.
Ļoti daudzi bērni, kas izauguši tādās ģimenēs, publiski nevēlas runāt par šo tēmu, aiz cieņas un mīlestības pret saviem “vecākiem”, bet es nevaru klusēt. Pēdējo gadu laikā esmu bijis ciešā kontaktā ar pieaugušajiem, kas uzauguši viendzimuma attiecībās. Tā kā daudzi no viņiem paši baidās par to runāt, viņi ir vērsušies pie manis ar lūgumu, lai es pārstāvu arī viņu balsis – viņu uztraukumos un bažās.
Cilvēki, kas ar mani kontaktēja šajā jautājumā, pauda cieņu un mīlestību pret tiem, kas viņus audzinājuši. Taču viņi visi kā viens stāstīja par tām emocionālajām grūtībām, kuras tie piedzīvo tādēļ, ka viņiem nav bijuši vecāki – mamma un tētis. Viņi uzskata, ka šāds audzināšanas modelis nefunkcionē pareizi.
Es neesmu pret viendzimuma attiecībām, bet vienmēr esmu pretojies idejai, ka valdībai jāveicina un jāatbalsta uzskats, ka viendzimuma pāru attiecības ir līdzvērtīgas faktiskajām laulībām. Šāda definīcija ir balstīta uz meliem, bet viss, kas balstīts uz meliem, agrāk vai vēlāk visu “salaidīs grīstē”.
Man pat nebūtu nekas iebilstams pret viendzimuma laulībām, ja tas nozīmētu, ka divi cilvēki vienkārši ir kopā. Bet diemžēl LGBT (Lesbiešu, geju, biseksuālu un transeksuāļu kopiena, centrs) ir pieņēmuši lēmumu un cīnās par to, lai Laulības institūcija kā tāda tiktu pārdefinēta, un tajā obligāti tiktu iekļauta arī viendzimuma partnera attiecības. Tātad principā tā ir kustība, kas aicina, iedrošina un cīnās par to, lai sabojātu bērnu dzīves un nākotnes tikai tāpēc, lai nodrošinātu vienlīdzību kaut kam normālam ar nenormālu, jo tā to pieprasa šī kustība.
Tāpēc, jā, es esmu par civilām savienībām, bet ne par to, lai tiktu mainīta laulības konstitūcija. Bet laikam jau mani īsti nevar ņemt vērā, jo es neesmu ne doktors, ne tiesnesis, ne televīzijas komentētājs – es esmu bērns, kam bija un joprojām ir jāvāc netīrība, kuru aiz sevis atstāja seksuālā revolūcija.
