Bruņuzivis dzīvoja apmēram pirms 430-360 miljoniem gadu, kļūdamas par dominējošām jūras plēsoņām. Valdnieku valdnieks bija Dunkleosteus, viens no tolaik lielākajiem dzīvniekiem pasaulē. Tas mēdza izaugt vairāk nekā sešus metrus garš un varēja svērt līdz piecām tonnām.
Zivij bija ārkārtīgi spēcīgs sakodiens, jo daudzi medījamie dzīvnieki tāpat bija bruņuzivis. Kopā ar Gorgonichthys ģints bruņuzivīm Dunkleosteus uzbruka saviem upuriem ūdens augšējos slāņos, bet lielākā daļa sīkāko bruņuzivju mita tuvu jūras gultnei.
Bruņuzivis bija vieni no pirmajiem mugurkaulniekiem, kam attīstījās žokļi un pāra spuras. Žokļu izcelsmi zinātnieki saista ar pārveidotu žaunu loku, un laika gaitā tas daudzām sugām kļuva ļoti spēcīgs. Tagad konstatēts, ka bruņuzivīm bijusi arī iekšējā apaugļošanās, tātad tās pārojušās un pēc tam embrija attīstības dzemdējušas peldēšanai piemērotus mazuļus.
Ja šāda vairošanā stratēģija bija arī citiem tālaika dzīvniekiem, tas varēja būt spēcīgs dzenulis, kas atstāja pēdas mugurkaulnieku evolūcijā.
Žoklis – bruņuzivis bija viens no pirmajām žokļu īpašniecēm pasaulē. Šāds dzīve noderīgs pielāgojums bija izveidojies vēl vienai tālaika zivju klasei – akantodēm.
Pārošanās orgāni – Tēviņš apaugļoja mātīti, ievadot tās kloākā pārošanās orgānu – vēlāko mugurkaulnieku dzimumlocekļa līdzinieku.
Pāra spuras – bruņuzivīm vienām no pirmajām bija ttīstījušās arīpāra spuras. Iespējams, vēdera spuras atviegloja pārošanos, ļaujot pieturēt partneri, lai ievadītu pārošanās orgānu.
Pēc uzzināšanas par jauno orgānu izveidošanos, šis fakts skar vēlvienu faktu. Paglāba mazuļus no apēšanas – šāda atskārsme bija jauna , taču paleonatologiem jau iepriekš bija zināms, ka bruņzivis ir vieni no pašiem pirmajiem mugurkaulniekiem, kas evolūcijas gaitā ieguvuši žokļus un pāra spuras. Pēc pētnieku domām, žokļi attīstījušies no žaunu loka, bet par iemeslu, kāpēc tas noticis, pilnīgas skaidrības nav.
Loģiska, protams, šķiet versija, ka šādi žokļi atvieglojuši barības ieguvi, jo ļāvuši pārkost medījuma ietās bruņas, tomēr var gadīties, ka tas bijis tikai noderīgs blakusefekts kādam citam pielāgojumam. Izpētot dažādu sugu bruņuzivju fosilijas, atklājās, ka tēviņiem vēderpusē līdzās vēdera spurām atradušiem ķermeņa pagarinājumi – kas izveidojušies pēc pārošanās rezultāta.
