Zvaigznes mirst, kad ir izlietojusi visu savu kodoldegvielu. Tālākie notikumi ir atkarīgi no zvaigznes lieluma. Paša lielākās zvaigznes vispirms pārtop par gigantiskajiem sarkanajiem pārmilžiem. Šī fāze ir īslaicīga un beidzas ar pārnovas eksploziju, kurā sabrūk zvaigznes galvenās daļas.
Parasti pēc Kolapsa rodas neitronu zvaigzne ar 10 -20km lielu diametru. Viela tajā ir tik blīva, ka no tās izgatavots kniepadatas galviņas lieluma objekts svērtu tikpat, cik konteinerkuģis. Vislielāko zvaigžņu eksplozija ir tik jaudīga, ka to vietā rodas melnie caurumi.
Arī tāda zvaigzne kā Saule dzīvi beigs kā sarakanais milzis, tomēr eksploziju nepiedzīvos. Saule izmetīs savus ārējos atmosfēras slāņus izplatījumā, rado tā dēvēto planetāro miglāju. Vairāku tūkstošu gadu laikā miglājs izklīdīs, un paliks tikai mazs baltais punduris.
Vislielākā daļa zvaigžņu ir mazi un auksti sarkanie punduri. Tie savu kodoldegvielu tērē tik lēnām , ka vēl neviens nav piedzīvojis zvaigznes nāvi. Tomēr sarkanie punduri mūža laikā lēnām pārveidos ūdeņradi par hēliju , līdz pārvērtīsies par baltajiem punduriem, kas sastāv gandrīz tikai no tīra hēlija.
Ja ielūkojamies triljons gadu tālā nākotnē, lielākā daļu zvaigžņu būs baltie punduri, ko veidos hēlijs, taču atradīsim arī melnos caurumus, neitronu zvaigznes un baltos pundurus, kas sastāvēs no oglekļa. Dzīvu zvaigžņu būs pavisam maz, un salīdzinājumā ar mūsdienām nākotnes Visums būs tumšs, starp daudzām mirušām zvaigznēm spīdēs tikai pa kādai dzīvai.
Zvaigznes nāve ir atkarīģa no lieluma – zvaigznes agonija sākas, kad tā ir iztērējusi visu kodolā esošo degvielu. Šā procesa norise ir atkarīga no zvaigznes lieluma.
Vieglas zvaigznes mirst lēnām. Kad sarkanais punduris ir izlietojis visu kodolā esošo ūdeņradi, tas sāk pārveidot par hēliju ārējos slāņos pieejamo ūdeņradi. Niecīgas masas dēļ zvaigzne nespēj sadedzinat hēliju, tāpēc pārtop par balto pundrui.
Saulei līdzīgas zvaigznes izmet vielu visumā. Šādas zvaigznes vispirms pārvēršanas par sarkanajiem milžiem, bet pēc tam izmet ārējos slāņus, radot planetāro miglāju. Pārējā daļa sabrūk, un sāk degt hēlijs. Zvaigznes samilst un vēlreiz sabrūkt, pārtopot par balto punduri.
Smagas zvaigznes eksplodē. Zvaigzne pārvēšas par pārmilzi un eksplodē kā pārnova. Ja zvaigznes atliekas pārsniedz 1,4 Saules masas, tā sabrūk veidojot neitronu zvaigzni. Savukārt melnais caurums rodas, ja atliekas pārsniedz trīs saules masas.
