Izstāstīšu Jums kādu notikumu no sava darba, par kuru atceroties, man joprojām skrien skudriņas pa muguru. Pirms 15 gadiem, manas dežūras laikā, naktī māsu istabā ieskrēja uzņemšanas māsa un paziņoja, ka otrajā operāciju zālē atrodas smags pacients. Aizskrēju uz turieni, kur visa brigāde jau bija sanākusi.
Uz operācijas galda gulēja 6 gadus veca meitenīte. Uzzināju, ka visa viņas 4 cilvēku ģimene bija iekļuvusi avārijā – tēvs, māte un viņas dvīņu brālītis. Visvairāk cietusi bija tieši meitenīte, jo mašīna uzņēma triecienu tur, kur atradās bērni. Pārējiem bija tikai skrambas un hematomas un viņiem palīdzību sniedza jau uz vietas.
Turpretī meitenītei bija plēstas brūces, lūzumi un liels asiņu zudums. Bija nepieciešamas asinis, trešās pozitivās, kā noskaidrojās asins analīzēs, kuru tobrīd slimnīcā nebija. Bija nepieciešams noskaidrot asins grupas vecākiem, kuru grupas nederēja, tēvam – otrā, mātei – ceturtā. Brālītim, protams, ka bija trešā grupa.
Viņi visi sēdēja uz soliņa uzņemšanā bāli un izmisuma pilnām acīm, Puikas apģērbs bija notraipīts ar māsas asinīm. Es piegāju pie viņa, notupos un teicu, ka viņa māsa ir stipri cietusi. Zēns atbildēja, ka viņš to zinot. Kad viņi ietriecās, māsa stipri sasitās un raudāja, un guļot viņam uz ceļiem, aizmiga.
Šķir nākamo lapu un lasi raksta turpinājumu
