“Es strādāju par ātrās palīdzības ārsti. Jau kavēju darbu tāpēc izdomāju izsaukt taksi. Braucām tālāk klusējot un pēkšņi iezvanās mans telefons. Zvanīja man tuva draudzene. Izrādījās, ka viņas 3. gadus jaunajam puikam ir ļoti augsta temperatūra un nekādīgi nesanāca to dabūt nost, tādēļ nolēma konsultēties ar mani.
Paskaidroju, kas ir jādara un kā visa situācija jākontrolē. Kad beidzu sarunu, taksometra vadītājs man uzdeva kādu jautājumu.”
Taksists: “Jūs esat ārste?”
Es : “Jā, es jau ilgu laiku strādāju ātrās palīdzības nodaļā, Jums vajadzīga kāda konsultācija?”
Taksists : “Nē (smaidot) Vienkārši jau kādu labu laiku vadāju ārstus bez maksas”
“Es nodomāju, ka viņš vienkārši joko:
Es : “Jā, es jau ilgu laiku strādāju ātrās palīdzības nodaļā, Jums vajadzīga kāda konsultācija?”
Taksists : “Nē (smaidot) Vienkārši jau kādu labu laiku vadāju ārstus bez maksas”
“Es nodomāju, ka viņš vienkārši joko:
Es : “Tā ir kāda jaunā valsts programma?”
Taksists : “Nē, nē! Tā ir mana personīgā programma. Pirms gada ātrās palīdzības ārste neļāva nomirt manam mazajam bērnam”
Es : “Bet tāds mums tas darbs, par to jau mums maksā! Tāpat, kā šis ir Jūsu maizes darbs. Kāpēc gan atteikties no godīgi nopelnītas naudas? Es nesaprotu Jūs!”
Šķir nākamo lapu un lasi raksta turpinājumu
