Ūdens dzirnavas bija un dažviet joprojām ir būves, kurās tekošu ūdeni izmanto kā dzinējspēku malšanas mehānismiem. Tradicionāli ūdensdzirnavu galvenais elements ir lielais dzirnavu rats (vēlākos laikos dzirnavās izmantoja turbīnas), kas pārvērš ūdens kinētisko un potenciālo enerģiju rotējošā mehāniskā enerģijā, spējīgā darbināt dažādas iekārtas, taču dzirnavu pamatuzdevums allaž ir bijusi graudu samalšana miltos.
Vēsturiski ir bijuši vairāki ūdensdzirnavu tipi, kurus atšķir pēc izmantotā rata piedziņas veida. Tas savukārt bija atkarīgs no vietējā reljefa un ūdens avota – uz līdzenumos plūstošām upēm lietoja ūdenī daļēji iegremdētu apakšpiedziņas ratu, bet vietās, kur ūdens tecēja no augstākas vietas lejup, varēja darbināt efektīvāku augšpiedziņas ratu.
Domājams, ka ūdens dzirnavas ir pastāvējušas jau pirms vairākām tūkstošgadēm, un, pateicoties to daudzpusībai, izmantotas visā pasaulē līdz pat XX gs. sākumam. Tikpat labi kā malt graudus dzirnavas varēja arī zāģēt malku, tīt tekstilrūpniecības spoles, ražot šaujampulveri un sasmalcināt metāla rūdu. To popularitātes dēļ dzirnavu mehānisms ātri attīstījās, ar katru jaunu rata un sazobes paveidu uzlabojot iekārtas efektivitāti.
Mūsdienās citu, krietni efektīvāku enerģijas ražošanas sistēmu pieejamības dēļ ūdensdzirnavas tikpat kā neizmanto, tomēr dažas joprojām strādā, saglabājot un godājot kultūrvēsturiskās vērtības.
Avots: žurnāls “Uzzini”
