Kad Pols Ekmans (Paul Ekaman) pagājušā gadsimta 50. gados turpināja studijas pēc zinātniskā grāda iegūšanas, psihologi lielākoties neņēma vērā emocijas. Psiholoģijas pētījumu lielākā daļa balstījās uz biheiviorismu – nosacījuma refleksiem un tamlīdzīgām lietām. Silvans Tomkinss (Silvan Tomkins) bija viens no tiem cilvēkiem, kas pētīja emocijas un par kuru Ekmans zināja; viņš bija veicis dažus sejas izteiksmju pētījumus, kas pēc Ekmana domām bija ārkārtīgi daudzsološi.
„Man tas šķita acīmredzami,” Ekmans saka. „Šajās raktuvēs glabājas zelts; man tikai jāatrod ceļš līdz tam.”
Savos starpkultūru pētījumos pagājušā gadsimta 60. gados viņš ceļoja pa ASV, Čīli, Argentīnu un Brazīliju. Katrā vietā viņš rādīja cilvēkiem sešas fotogrāfijas ar dažādām sejas izteiksmēm un palūdza viņiem uz katru bildi attiecināt kādu no sešām emocijām: prieku, skumjas, dusmas, pārsteigumu, bailes un riebumu. „Atbildes lielākoties sakrita,” Ekmans saka. Cilvēki smaidošās sejas atzina par „priecīgām”, sejas ar sarauktajām uzacīm, sakniebtajām lūpā atzina par „dusmīgām” un tā tālāk.
Tomēr šīs atbildes varēja ietekmēt kultūra. Labākais veids, kā pārbaudīt, vai emocijas patiešām ir universālas, viņaprāt, bija sava eksperimenta atkārtošana uz pilnīgi no sabiedrības norobežotām kultūrām, kurām nav bijusi piekļuve Rietumu pasaules masu mediju līdzekļiem. Tādēļ viņš ieplānoja ceļojumu uz Papua Jaungvineju, viņa pārliecību pastiprināja redzētās filmas par salas izolētajām kultūrām. Viņš apgalvo: „Es nekad neieraudzīju izteiksmi, kuru es jau nebūtu iepazinis mūsu kultūrā.”
Tur nonākot, viņš parādīja vietējiem iedzīvotājiem tās pašas fotogrāfijas, kuras viņš bija parādījis citiem cilvēkiem, kuri piedalījās eksperimentā. Viņš ļāva viņiem izvēlēties starp trim fotogrāfijām un palūdza viņiem izvēlēties attēlus, kuriem atbilda dažādi stāsti (tādi kā „šī vīrieša bērns tikko gāja bojā”). Pieaugušie eksperimenta dalībnieki nosauca gaidīto emociju starp 28 un 100 procentiem gadījumu, atkarībā no tā, kuras fotogrāfijas viņi izvēlējās. (Šie 28 procenti gadījumu bija tā kā atkāpe no normas – tā notika tad, kad cilvēkiem vajadzēja izvēlēties starp bailēm, pārsteigumu un skumjām. Nākamie zemākie rezultāti bija 48 procenti.)
Un tā nu sešas Ekmana pētījumos izmantotās emocijas kļuva zināmas kā „pamatemocijas”, kuras visi cilvēki atpazīst un izjūt. Daži pētnieki pašlaik apgalvo, ka ir mazāk par sešām pamata emocijām, savukārt citi apgalvo, ka ir vairāk (Ekmans pats ir ticis jau līdz 21), tomēr ideja paliek tā pati: emocijas ir bioloģiski iedzimtas, universālas visiem cilvēkiem un tās atspoguļojas sejas izteiksmēs. Ekmans, žurnālā „Time” tika nosaukts par 2009. gada vienu no simts ietekmīgākajiem cilvēkiem, pateicoties šim darbam.
Tomēr, neraugoties uz šīs teorijas atpazīstamību, daudzi zinātnieki to apstrīd, un debates par emociju dabu pēdējos gados pieņemas spēkā. Lai gan būtu viegli pieņemt šo argumentu kā divpusīgu – tie, kuri emocijas uzskata par universālām pret tiem, kuri domā pretēji, vai arī Ekmana piekritēji pret viņa kritiķiem – es uzzināju, ka visi, ar kuriem es runāju par šo tēmu, domā nedaudz citādāk par emocijām.
„Ir dzirdēti cilvēki sakām, ka ir tik daudz emociju teoriju, cik emociju teorētiķu,” saka Džozefs Ledū (Joseph LeDoux), neirozinātņu pasniedzējs. Tomēr šo debašu un teoriju galvenais jautājums, uz kuru ir ārkārtīgi grūti atrast atbildi, ir tas, par ko tad cilvēki debatē un kam domātas teorijas. Tā ir tāpēc, ka nav skaidras definīcijas tam, kas ir emocijas.
Vārds „emocija” (angl.val. ‘emotion’) angļu valodā nepastāvēja līdz pat 17. gadsimta sākumam. Tas no Francijas ieviesās Lielbritānijā tad, kad britu valodnieks Džons Florio (John Florio) tulkoja filozofa Mišela de Montēņa (Michel de Montaigne) esejas; Florio, kā stāstīts, atvainojās par šī vārda un tai skaitā par citu „neizdibināmu izteicienu” no franču valodas izmantošanas.
Gadsimtiem ilgi garīgo stāvokļu veidi, uz kuriem tagad attiecina „emocijas”, parasti sauca par vai nu kaislībām vai pieķeršanos. Seno grieķu un romiešu stoiķi bija bēdīgi slaveni ar to, ka viņi bija pret kaislībām; viņi domāja, ka cilvēkam jāizmanto saprāts jūtu apkarošanai, lai izvairītos no ciešanām. Kristiešu teologi Akvīnas Toms un Svētais Augustīns domāja, ka tas bija nedaudz pārspīlēti, tādēļ viņi iedalīja jūtas labās un tikumīgās, kuras viņi dēvēja par pieķeršanās jūtām – tādas kā mīlestība pret sev tuvajiem un līdzjūtība pret citiem, un nošķīra tās no „ļaunajām” kaislībām tādām kā iekāre un dusmas.
Aptuveni 18. gadsimta vidū Diksons rakstīja, ka šīs kaislības un pieķeršanās jūtas ir samestas kopā emociju paspārnē. Skotu filozofs Tomass Brauns (Thomas Brown) 19. gadsimta sākumā bija pirmais, kurš izteicās, ka emocijas ir teorētiska kategorija, līdz ar to atverot durvis zinātniskiem pētījumiem. Tomēr, lai gan Brauns ļoti vēlējās to pētīt, viņš nespēja emocijas nodefinēt.
„Patiesā jēdziena „emocijas” nozīme ir grūti formulējama jebkādā vārdu veidolā,” Brauns teica kādā nodarbībā. Un tā arī tas ir palicis.
