1. Es vēlos, kaut būtu bijis pietiekami drosmīgs, lai dzīvotu tādu dzīvi, kādu patiesi vēlējos, nevis tādu, kādu no manis sagaidīja citi.
Šī bija vispopulārākā nožēla. Kad cilvēki aptver, ka dzīve ir gandrīz beigusies, viņi aptver, cik daudz sapņu palikuši nepiepildīti. Un lielākā daļa no tiem – nepareizi izdarītu izvēļu dēļ vai arī tāpēc, ka drosmes trūkums nav ļāvis izmantot visas iespējas. Tāpēc, ka cilvēki centušies patikt citiem, iederēties, ieklausīties gudros padomos, kas nesaskan ar viņu pašu sirdsbalsi.
Ir svarīgi tiekties pēc saviem sapņiem, kamēr tev vēl ir laba veselība. Kad tās vairs nebūs, tu sapratīsi, cik daudz esi palaidis garām, taču būs jau par vēlu.
2. Es vēlos, kaut nebūtu tik daudz strādājis.
Šo teica ikviens no vīriešu dzimuma pacientiem. Viņi palaida garām savu bērnu jaunību un brīžus, ko pavadīt kopā ar savām sievām. Arī no sieviešu lūpām izskanēja šī nožēla, kaut gan vairums pacientu bija no vecākām paaudzēm, kad sievietes nebija ģimenes apgādnieces. Visi vīrieši dziļi nožēloja, ka pavadījuši tik daudz laika skrienot pēc dzīves materiālajiem labumiem, ka viņiem pat īsti nav sanācis izbaudīt ne sava darba augļus, ne to dzīves laimi, ko par naudu nevar nopirkt.
3. Es vēlos, kaut man būtu pieticis drosmes atklāti runāt par savām jūtām.
Daudzi cilvēki apspieda savas jūtas, lai tikai saglabātu mierīgas attiecības ar apkārtējiem. Rezultātā viņiem nācās samierināties ar viduvēju eksistenci un visu dzīvi klusi nēsāt sevī rūgtumu un aizvainojumus.
Mēs nevaram kontrolēt citu reakcijas uz mūsu teikto. Tomēr, ja tu iemācīsies vienmēr atklāti runāt par savām jūtām, galu galā tas pacels tavas attiecības jaunā, veselīgā, uzticības pilnā līmenī. Vai arī atbrīvos tevi no negatīvām attiecībām. Jebkurā gadījumā tu esi ieguvējs.
5. Es vēlos, kaut būtu vairāk pūlējies uzturēt attiecības ar saviem draugiem.
Bieži vien cilvēki tikai uz nāves gultas aptver, cik liela nozīme patiesībā bija viņu draugiem. Daudzi bija kļuvuši tik aizņemti paši ar savām dzīvēm, ka ļāvuši zelta draudzībām izslīdēt starp pirkstiem. Māsiņa dzirdēja daudz rūgtu nožēlu no cilvēkiem, kuri nav veltījuši pietiekami daudz pūļu, lai uzturētu lieliskas jaunības dienu draudzības. Uz nāves gultas visi sāk ilgoties pēc draugiem. Kad mirstošs cilvēks pārskata nodzīvoto dzīvi, no tās atlūp visas ārišķīgās detaļas, materiālais zaudē nozīmi, un viss, kad paliek, viss, kam jebkad bijusi nozīme – attiecības ar citiem cilvēkiem, draugi un mīlestība.
5. Es vēlos, kaut būtu ļāvis sev būt laimīgākam.
Šī ir pārsteidzoši populāra nožēla. Daudzi līdz pat beigām neaptver, ka laime patiesībā ir izvēle. Viņi pieturas pie veciem paraugiem un ieradumiem. Viņi palikuši pie pazīstamā un saprotamā, jo tā bijis vieglāk. Bailes no pārmaiņām likušas viņiem izlikties gan citu, gan sevis priekšā, ka viņi ir apmierināti ar esošo, kaut gan dziļi sevī viņi ilgojušies smieties pa īstam un priecāties, darot pilnīgas muļķības. Kad cilvēki nonāk uz nāves gultas, nevienam vairs nav svarīgi, ko par viņiem domājuši citi
