daudziem no guarāniem ir pat pa 6 pirkstiem uz rokām un kājām. 
Šī cilts dzīvo džungļos Amazonē Napo upes krastā. Jāpiebilst, ka viņu valoda nav līdzīga nevienai citai, tai skaitā arī kečuā valodai, kura ir plaši izplatīta Ekvadorā. 
Ciltij ir sadalīti pienākumi atkarībā no dzimuma. Vīrieši medī, bet sievietes nodarbojas ar mājsaimniecību un vāc augļus. 
Guarāni uzturā pamatā lieto pērtiķu gaļu. Guarāni prot rāpties kokos un pārvietoties pa tiem ne sliktāk par pērtiķiem un spēj stundām karāties kokos vai sēdēt slēpnī, gaidot medījumu. 
Medīšanai viņi izmanto garus kātus no kuriem izpūš saindētas bultas, pēc tam, kad ir izdevies sašaut medījumu, viņi to piebeidz ar koka šķēpiem.Vēl viņi ēd tukānus. Papagaiļus gan neaiztiek. Tāpat kā mēs, runājošos putnus viņi pieradina, un tad tie ir kā mājdzīvnieki. 
Tāpat viņi medī arī meža cūkas – pekari. Taču tikt pie tāda medījuma var ļoti reti. Ja vīrietim ir paveicies pārnākt no medībām ar pekari, tad tas ir liels notikums ģimenei, jo gaļas pietiek ilgam laikam!
Neraugoties uz to, ka guarāni ir noslēgta cilts, viņi zina par civilizētās pasaules esamību. Viņi gatavo kaklarotas no krāsainām spalvām un pārdod tās tūristiem. Taču pārņemt sev svešu dzīves veidu guarāni nesteidz. 
„Pēdējā laikā notiek aborigēnu kultūru un viņu uzkrāto zināšanu masveida izsīkums. Cilvēki kļūst aizvien līdzīgāki cits citam, un mani tas ļoti satrauc. Viens no lielākajiem manas dzīves priekiem ir pavadīt laiku kopā ar cilvēkiem, kuri pavisam nelīdzinās man,” teica Pits par to, kāpēc viņu ieinteresējusi šī cilts. „Es ļoti labi saprotu, ka izskatos starp viņiem kā svešinieks, taču viņi mani sirsnīgi uzņēma un labprāt dalījās visā, kas viņiem bija,” turpināja fotogrāfs.
Šīs fotogrāfijas ir vērtīgs materiāls, jo autors varēja iemūžināt guarāni dzīvi visā tās pirmatnējajā skaistumā. Kas zina, cik ilgi šī cilts vēl spēs pretoties civilizācijas spiedienam, pavisam netālu no viņu apmešanās vietas ir naftas atradne… 
